2016. gada 1. augusts

Baznīca

Ienākt te bez cepures galvā ir tikpat slikti kā pārgulēt ar svešu sievu - esot bijis rakstīts pie vienas sinagogas durvīm. Kāds pierakstījis klāt - es pārbaudīju, ar kaimiņa sievu bija čum foršāk.

Nezinu, kas tur ir vai nav ar tām cepurēm, bet pirmā reize, kad es puslīdz nopietni padomāju par tematu baznīca, bija saistīta tieši ar šo apģērba aksesuāru. Rīgas Omamma - tā, kura dzīvoja kopā ar mums - dažkārt aiz gara laika mēdza man stāstīt šo un to no savas jaunības. Reiz tas bija stāsts par 1918. gadu, kad Rīgā par valdniekiem bija uzmetušies lielinieki. Tad arī tas esot noticis. Viņu vadonis Pēteris Stučka iegājis baznīcā ar  cepuri galvā. Omammai tas likās kaut kas bezgala slikts. Es nesapratu kāpēc gan, bet, ja reiz viņa tā teica, tad visticamāk tā arī bija. Man tad bija kādi četri gadi.

Es zināju, ka Omamma ir ticīgā, jo katru svētdienu viņa saģērbās savās labākajās drānās, apsēja baltu lakatiņu un devās uz veco Ģertrūdes baznīcu ielas galā. Vēl viņai mājās bija Bībele, kuru gan nekad neredzēju viņu lasām, un baznīcas kalendārs. Tas bija tāds kā reizi gadā iznākošs žurnāls.

Mani vecāki nebija ticīgi. Tas gan viņus nebija traucējis nokristīt mani un brāli, un visticamāk arī Andu - manu vecāko māsu. Mēs arī svinējām Ziemas Svētkus, un  Lieldienas, bet darījām to kā pagāni bez Kristus vārda valkāšanas. Vienīgi Ziemas svētkos vecvecāki dziedāja dažādas dziesmas, kur Jēzus nereti tika pieminēts. Tās man likās salīdzinoši nesaprotamas, jo man nebija gadījies redzēt kādu guļam silītē, bet tieši tā tur tika dziedāts.

Siguldas Omamma - tā, kas nedzīvoja pie mums - iespējams arī bija ticīga, lai arī svētdienās uz baznīcu negāja. Mums skolā jau bija sākuši stāstīt, ka Dieva nav i vsjo takoje, bet Siguldas Omamma tikai pasmaidīja, un teica: "Dievs ir viss labais, kas ir tevī". Jāatzīstas, ka man tas likās nelietīgi, jo atteikties no sava vienīgā "visa labā" es nebiju gatavs - tā nevarēja būt pārāk daudz, jo es biju liels blēņdaris un palaidnis. Šāda Dieva, kura patiesībā nav, definīcija man likās bezgala kaitinoša.

Jā, visur, kur man ir sanācis dzīvot, vienmēr kaut kur tuvumā ir atradusies kāds dievnams vai baznīca. Sencis šad un tad kādā no tām mūs ar brāli ieveda, bet nekad nestāstīja par Dievu. Tā vietā es ieguvu informāciju, piemēram, par arhitektūras stiliem - gotiku, krusta velvēm un tamlīdzīgām lietām. Daudz tika stāstīts par stikla vitrāžām - gan vēsturiskajām ainām, kas tajās bija attēlotas, gan to izgatavošanas tehniku. Netika aizmirstas arī ērģeles. Mēs gan nekad baznīcā neklausījāmies ērģeļkoncertus - Sencis mūs vispār neveda ne uz Operu, ne Ģildi, kas man tagad liekas dīvaini; mūziku mēs parasti klausījāmies mājās.

Man baznīcās bija drusku bail. No kā tieši - grūti pateikt. Mani biedēja un gandrīz fizisku nelabumu uzdzina pie krusta pienaglotais cilvēks - likās ka vaininieki tepat kaut kur slēpjas, un viņi ir spējīgi šādu zvērību atkārtot. Neliegšos, ka manas aizdomas krita uz mācītājiem, jo viņi tur līkņāja apkārt un likās ar kaut ko ļoti apmierināti, kamēr baznīcas apmeklētāji - parasti tās bija sievietes gados - izskatījās ļoti nelaimīgas.

Tā varbūt es kļūtu par riktīgu ateistu, jo skolā mūs tā mācīja, bet senčiem bija vienalga, ja nebūtu brāļa krusttēvs Tedonkulis, kurš mums ar Jāni bija liela autoritāte. Tedis neticīgos savādāk nesauca kā par "atejistiem". Viņa paša ticību gan man nekad neizdevās izdibināt. Baznīcā negāja, Dievu nekad nepieminēja, pat Ziemas Svētkos dziesmas nedziedāja (man liekas viņam nebija muzikālu dotumu). Tomēr kaut kur ceļojot vai vienkārši ejot kopā ar Tedi, viņš nevienu baznīcu nelaida garām - par katru viņam bija kas sakāms. Kas cēlis, kāpēc, kā tā iekārtota un tamlīdzīgi. Tedis bija arhitekts un, saprotams, viņa zināšanas šajā lauciņā bija daudz plašākas kā Sencim.

Tā es gluži nemanot pieaugu un reizē ar to arī pārstāju baidīties no baznīcām. Vienīgā nelaime, ka man darbā kāda kolēģe bija baptiste, un viņa man iedāvināja Bībeli (varbūt pārdeva - skaidri neatceros). Nu, to nu gan viņai nevajadzēja darīt - lai gan ap to laiku mani šī grāmata tāpat jau bija ieinteresējusi, jo daudzi uz to atsaucās, un es tāpat būtu to kaut kur dabūjis. Es, naivais dabas bērns, nezināju, ka Bībele nav domāta lasīšanai - vismaz Vecā Derība ne. Mani nepatīkami pārsteidza tajā aprakstītās lietas - nežēlība, varaskāre kā arī visādas cūcības. Lai gan iespējams vaina bija manī, jo es allaž domās pārāk vizualizēju izlasīto. Atceros, piemēram, epizodi, kur Izraēlieši bija sākuši precēties ar neticīgajiem, kas Dievam neesot paticis. Tad kādi tur esot pret to cīnījušies visai barbariskā veidā - sākuši tupi slepkavot. Kāds nelietis ar vienu šķēpa dūrienu esot nogalinājis divus taisni tad, kad abi mīlējušies, un par to Dievam uz šo slepkavu ir bijis īpaši labs prāts. Vai lai es ticētu, ka tā tiešām varētu domāt Dievs? Nu, piedodiet!

Un tādu vietu tur netrūka. Īsāk sakot, Bībeles lasīšana uz mani atstāja tieši pretēju efektu, nekā tika gaidīts. Es gan nekļuvu par ateistu - nē, jo daudzas lietas šajā pasaulē ir tik apbrīnojamas, ka es gribu ticēt, ka to mērķis ir daudz lielāks, kā mēs to spējam apzināties. Es kļuvu par pārliecinātu pagānu. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru