2016. gada 20. augusts

Kapu Svētki (3. diena)

Rītā “pēc” pirmās parasti izkustās sievietes. Viņas ir sasēdušās rindā saulītē un kolektīvi apspriež vakardienas notikumus. No sākuma tiek apzināti kritušie un bezvēsts pazudušie, ja tādi ir. Kad ir noteikta katra “varoņa” atdusas vieta, tiek restaurētas visu indivīdu gaitas ar precizitāti līdz metriem un minūtēm. No sākuma viņi sēdējuši pie vecās mājas uz soliņa, tad pie šķūņa, bet tad uz mirkli pazuduši no redzesloka. Ak, nē! – tomēr kāda ir gājusi pa taciņu uz vai no ganībām un pamanījusi, kur nometušies svinētāji. Trūkstošās detaļas tiek restaurētas pēc deduktīvās metodes. Piemēram, mājas priekšā ir izmīdīta puķu dobe – Anitas lepnums. Mana pirmā doma, ka tur vārtījusies mežacūka, negūst atsaucību. Lai arī šis incidents nav monitorēts, vecenes samērā ātri izskaitļo, ka vainīgais ir strādnieks, kas palīdz pie govīm. Tāpat tiek izrēķināts laiks, kad aptuveni tas būs noticis.

Tomēr tā ir tikai puse no puzļa. Otro atšķetināt ir daudz grūtāk – kur ir dabūts dzeramais un cik daudz tā ir patērēts. Izrādās, ka visi trauki – arī manis bezrūpīgi atstātā Absolut pudele – te ir stingrā uzskaitē. Bet tā ir tikai vienādojuma zināmā daļa. Nezināmā ir Ogres Mārtiņa līdzpaņemtā kanža un vēl viens otrs laikus sarūpēts trauks, par ko saimnieces ne locekļa nezina. Tad atliek vadīties tikai no vizuāliem novērojumiem, cik viens vai otrs eksemplārs izskatījies iereibis dažādos pulksteņos – pēc klātesošo ekspertu vērtējuma un cik papildus promilēs tas būtu lēšams. Beigās parasti visas nonāk pie bēdīgā secinājuma, ka līdz galam šādas lietas diemžēl nav izzināmas, un neatkarīgi no tā, kā kurš vakar ir apkritis, šodien neviens no viņiem nav strādātājs, un dodas veikt visus darbus vienas pašas.

Mūsu lopisko pierīšanos brokastīs var salīdzināt tikai ar kāzu otro dienu, kad “jānobeidz” visas aizsāktās rasola bļodas. Saēdušies dodamies uz Auleju peldēties, lai kaut cik atietu no šīm izvirtībām. Laiskojamies ezermalā un izdzeram pēdējo aliņu. Tas vienmēr ir ļoti skumjš brīdis, jo saproti, ka, sākot ar šo brīdi, notiks atgriešanās ikdienā – svētki, lai arī tikai kapu, ir beigušies.

Atgriežamies mājās, kur patlaban pilnā sparā norisinās latgaļu sētas izlaupīšana. Vaļa karsē biezpienu, krējuma burkas sastādītas rindā kā Prezidenta godasardze; sievasmāte rok kartupeļus. Lai arī mani nepieliktu pie šāda nepatīkama darba, sāku kārtot savu darīšanu – medus iepirkumu. Te nevar tā brutāli pieiet un prasīt, lai pārdod medu. No sākuma ir jāapjautājas par laiku – kāda šogad vasara un vai bites ir labi pārziemojušas. Tad var painteresēties par ienesumu. Kad šādas lietas ir izrunātas, var pāriet pie savas vajadzības – paša biznesa. Tad sanesam vidā trejlitru burkas, un Pēteris lej tajās medu no milzu tovera, kamā ir kādi trīs spaiņi saldās masas. Es nekad nebeigšu brīnīties par saimnieka krampi, jo, lai arī viņam ir tuvāk astoņdesmit kā septiņdesmit, Pēteris spēj izcilāt šādu smagumu. Turklāt lejot, ne pilīte nenopil uz grīdas. Dažkārt medus tomēr nodevīgi noslīd gar burkas malu, un Pēteris saka, lai mēs paņemam to uz pirksta un nolaizām, bet mani nepiemānīsi – tā viņš dara, lai mēs pagaršotu jauno medu un pateiktu, kā tas mums patīk. Dārgi dravnieks neprasa, un piedevām vēl iedāvina bišu aizvākotu rāmīti – Pēteris zina, ka medus no šūnām man ir vislielākais kārums pasaulē.

Tad seko atvadu azaids, kas ir pēdējā iespēja saēsties visus šos lauku gardumus. Pierijamies kā lopi, un turpinām latgaļu sētas izlaupīšanu. Sievasmāte salaupīto krauj vairākās čupās – viena lieta man ir jāatzīst – viņa ar guvumu labprāt dalās, parasti vairāk atstājot meitām, bet sev mazāk. Ingrīda ir noorganizējusi negodīgu apmaiņu – divus spaiņus gaileņu pret pudeli alus. Strādniekam (tam pašam, kar izgulēja puķu dobi) vienam vien ir zināmas īpašas sēņu vietas, un, slāpju nomocīts, viņš ir pat laimīgs par šādu nevienlīdzīgu maiņu. Atliek tikai cerēt, ka birzi, kur šīs sēnes lasītas, vēlāk nesāks saukt “Viņi mūs piekrāpa” – kā Ziemeļamerikas indiāņi pēčāk nožēloja darījuma par Manhetenu.

Parasti es šajā izlaupīšanas procesā nepiedalos, pat vairāk, cenšos to pa druskai apkarot un ierobežot. Tomēr šoreiz arī man ir lūpā āķis – es gribu izprasīt no Pētera vēl vienu šmakovkas pudeli. Sievasmāte, redzot, ka arī es esmu kritis kārdināšanā, vispār zaudē jelkādu mēra sajūtu – redzu viņu iznākam no istabas ar tauku spaini rokās – tagad būšot kamā cept. Nu, tas jau ir par daudz! Aiztriecu viņu ar visu spaini atpakaļ.

Sirsnīgi atvadījušies no lauku radiem, braucam uz Rīgu. No sākuma gan vēl uz mirkli iegriežamies pie Pētera brāļa Andreja – pēc zušiem. Es nezinu kādā veidā, bet viņam šī zivs delikatese ir pieejama. Vienīgi, ka te atkal ir parastā nelaime – nav iespējams samaksāt. Labi, ka Ingrīdai katram gadījumam līdzi paķērusies “Laimas” šokolādes kaste – vismaz kaut ko varam atstāt.

Atpakaļceļš nav viegls, jo sievastēvs kaut kādā psiholoģiskā brīdī atkal sāk bļuzņīt. Es parasti to neklausos, bet arī es esmu tikai cilvēks – ir temati, ar kuriem arī mani var aizskart. Sievastēvs parāda apbrīnojamas spējas to uztaustīt – viņš sāk stāstīt, cik labi Latgalē klājies Staļina laikā, un sāk slavēt “tautu tēvu”, ka tad ir bijuse kārtība, nevis tā kā tagad. Es, protams, varētu šo visu laist pāri galvai, bet nelaimīgā kārtā iedomājos par Papa GULAGā pavadītajiem gadiem, tad par savu mirušo māsu... un es vairs nevaldu pār sevi – mani ir pārņēmis svelošs naids. Vislabprātāk, es vienkārši zveltu pa ģīmi savam radiniekam, kas ir omulīgi iekārtojies man tieši aiz muguras. Šī pozīcija viņu arī paglābj no fiziskas izrēķināšanās. Es vienkārši nobļaujos nebalsī, lai visi tur mutes ciet. Laikam manā balsī ir kaut kas kaitīgs, jo šoreiz visi paklausa. Ingrīda un sievasmāte sāk raudāt, bet pats vainīgais klusē.

Lielvārdē es uzprasu sievastēvam, vai viņš ir apmierināts, kā atbraucām. “Normāli” – tas atbild, aizsmēķēdams cigareti. “Tas labi” – es atbildu – “jo šī ir pēdējā reize, kad tevi vedu.” Maniem vārdiem, protams, atkal ir tieši pretējs efekts, kā es biju domājis, jo vienīgās, kas kaut kā reaģē, ir Ingrīda un sievasmāte – abas atkal sāk raudāt.

Rīgā grilējam zuti un līņus, un dzeram šmakovku. Tādas lietas vienmēr lieliski palīdz nomierināt uzvilktos nervus. Kapu Svētki ir aizvadīti. Rīt atkal uz darbu.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru