2016. gada 8. augusts

Kapu Svētki (1. diena)

Uz Kapu Svētkiem Latgalē braucam nu jau gadus divdesmit trīsdesmit. Pirms tam šāda nodarbe būtu bijuse pointless, jo mēs tāpat visas vasaras vadījām Aulejā, un tāpēc nekur nebija jābrauc. Turklāt nebija jau arī pie kā braukt – Baba un Ģeds vēl bija dzīvi. Varēja jau, protams, doties sievai līdzi uz kapsētu, lai noskaidrotu, kur kādi radinieki atdusas. Tomēr tie visi bija man sveši, nepazīstami cilvēki.

Aulejas ciemā ir trīs dominējošie klani – Bleideļi, Dzalbi un Mateji. Zināms, gadās jau arī tur pa kādam Lipšānam, Jakovelim vai vēl kādam, bet tie visi ir mazākumā. Mana sieva ir dzimusi Bleidele, bet viņas babas (vecmāmiņas) meitas uzvārds bija Dzalbs, ja nemaldos. Arī vārdus Aulejā kādreiz centās neizdomāt – dominēja Pēteris, Jānis, Vitāls, Jāzeps un taml. Krievu laikos, protams, funkcionāri pūlējās tos slāviskot. Piemēram, Vitālu apsaukt par Vitāliju, Vincentu par Vikentiju, utt. Visbiedējošākais Padlatvijas "lingvistu" sasniegums bija Bērtuli pārdēvēt par Vorfolomeju – to var uzskatīt par sava veida “inženiera domas” triumfu. Tas gan nenotika Aulejā, bet gan kādā sādžā Daugavpils tuvumā.

Nu, lūk, gads ir atkal apkārt, un mēs pošamies uz laukiem. Ingrīda siro pa veikaliem, lai nopirktu lauku radiem kaut ko foršu un vajadzīgu. Laiki, kad pietika sapirkties, piemēram, desmit kukuļus maizes, ar ko barot lopus, ir sen kā aiz muguras. Ir grūti atrast kaut ko jēdzīgu, kā lauciniekam jau nebūtu – patērētāju laikmets ir spēris platu soli uz priekšu, un laukos nedzīvo ne par matu sliktāk kā pilsētā. Nebūtu tikai to trako dubļu un tumsas rudeņos. Toties vasarā visi labprāt ciemojas laukos – viss tur ir tik brīnišķīgi, cik vien cilvēks spēj iedomāties. Pat sausā ateja neliekas liels misēklis. Ziemā gan, ja naktī savaigās, tas var izrādīties kudī ekstrēmāks pasākums.

Nuja, kad labumi ir sapirkti, bet es pamucis no šeptes, varam braukt. Kādreiz došanās uz Latgali bija salīdzinoši ekstrēms pasākums. Ar autobusu vai vilcienu braucām līdz Krāslavai, bet tālāk ar vietējo busiņu. Ja veda sievastēvs ar savu Aizkrācieti (Zaporožecu), tad mēs ar Ingrīdu jau nakts vidū smagām somām plecos devāmies no mūsmājām, kas bija pilsētas centrā, uz Ganību dambi, kur mitinājās mūsu šoferis. Tas bija diezgan spokains gājiens, jo trolejbusi pa naktīm nekursēja, un pagāja laba pusstunda, kamēr sasniedzām sievas vecāku mājas. Kāpēc sievastēvs nebrauca mums pretī? Ļoti vienkārši – viņš baidījās braukt pa pilsētu; viņš vispār bija/ir ļoti nervozs cilvēks.

Galā mūs sasēdināja Aizkrācietī, ceļgalus aizkabinājām aiz ausīm, jo zem kājām mums bija saliktas somas un vēl tur kādi štrunti, kurus Ingrīdas muterei  bija sagribējies aizvest uz laukiem. Pilsētas dzīvei vairs nederīgi, bet laukiem labu labie. Ingrīdas papus uzvilka galvā žokejnīcu, iesprauda mutes kaktiņā cigareti, ko izkāra laukā pa lodziņu kā skursteni, un devāmies ceļā. Vispār ar to cigareti bija problēmas, jo bija jātur vaļā logs, lai dūmi izvēdinātos – tie ļoti nepatika Ingrīdas mammai. Bet no loga vilka, kas arī nebija labi. Sievasmāte mēdza apgalvot, ka viņa ir “siltummīlošs augs”. Viņa vairāk par visu baidījās no saaukstēšanās, jo bieži slimoja. Ingrīdas mamma bija pārliecināta, ka visas kaites cēlās no aukstuma. Tas noteikti nevarēja būt no darba krāsošanas cehā, kur nebija nekādas aizsardzības pret indīgajām krāsām, kā rezultātā sievasmāte cieta no dažādām alerģijām un astmas. Uz Jauno Gadu viņa pat šampanieša pudeli pirms atkorķēšanas glabāja nevis ledusskapī, bet gan uz radiatoriem – lai tas būtu silts kā čuras. Mugurā Ingrīdas mammai allaž bija divi trīs džemperi, kas tomēr nepasargāja viņu no sasirgšanas – katru gadu mazākais pāris nedēļu sievasmāte pavadīja slimnīcā.

Tā mēs arī braucām –  sievastēvs rullē un kūpina, bet sievasmāte satraukti komentē: “Manā pusē viss labi – var braukt,” vai arī kā savādāk. Sievastēvs, kā jau katrs šoferis, tajā neklausās, un skatās pats. Kaut kādā brīdī viņam apnīk sievas, atvainojiet, muldēšana, un pamazām sāk uzvilkties –  viņš taču ir tik nervozs, un pats to labi apzinās. Drīz vien arī atrodas kāds iemesls uzkrājušos emociju izlādei. Parasti par ieganstu kalpo aizvainojums, ka kāds krutāks auto ir noignorējis Aizkrācieti, un tā nekaunīgāk mūs apdzinis. Tas ir tik aizvainojoši, ka abi sievas vecāki unisonā metās gānīt svešo šoferi. Ja brīnumainā kārtā kādu izdevās apdzīt mums, tad tas atkal bija par iemeslu nicīgām piezīmēm šā švabraka virzienā.

Ja nekas tāds uz ceļa neatgadījās, jo izbraucām piecos no rīta, kad visi normāli cilvēki guļ, stresa noņemšanai sievastēvs meklēja citus objektus. Tas varēja būt dajebkas – Ingrīdas sencis bija gatavs lamāt visu un visus bez kādas izšķirības. Mēs šo viņa dvēseles stāvokli saucām vienkārši par "bļuzņīšanu". Tādās reizēs bija tikai viens veids, kā viņu uzvilkt vēl vairāk – kādam bija jāsaka, lai viņš nomierinās. To sievasmāte vienmēr arī sekmīgi paveica, viņu regulāri apsaucot, kas bija kā eļļa ugunī. Drīz liekas, ka gaiss mašīnā burtiski dzirksteļo. Pat aizmirstas mūsu aiz ausīm aizkabinātās kājas.

Mierīgāk palika tikai Latgalē. Kolīdz izbraucam Līvānus, sievastēvs sāk runāt latgaliski, un viņa vaigs pamazām noskaidrojas. Braucot pāri Dubnai, viņš piezīmē, ka tieši šeit viņš ir kādreiz noķēris līdaku. Līdzīgi apgalvojumi atskan praktiski pie katras kaut cik ievērības cienīgas ūdenstilpnes. “Trīs vīri laivā” Hariss, ja nemaldos, jebkurā vietā zināja, kur tepat aiz stūra var ieraut. Sievastēvs visur, kur vien mēs piestājām, bija noķēris līdaku.

Aizmuldējos. Mūsdienās notiek tieši pretēji. Piebraucam pie Lielvārdes mājas, kur tagad dzīvo manas kundzes vecāki, un sakām, lai pasteidzās – ilgi mēs nevaram gaidīt. Tas, protams, nav taisnība un ir ļoti nezolīdi no manas puses, bet tā ir iespējams saīsināt iekāpšanu no stundas vai divām līdz pat kādām trīsdesmit minūtēm. Ingrīdas mamma krauj mašīnā visādus hlamus, līdz es saku: “vietas vairāk nav”. Tad viņa izvelk zem krūma paslēpto spaini ar puķēm, kuru, protams, vairs nav kur ielikt. Atkal viss ir jākrāmē ārā, jo puķes atstāt nevar, bet pa to laiku Ingrīdas mamma pielasa milzīgu kuli ar āboliem, kura viņai ir pašai jātur klēpī – visas šķirbas mašīnai jau ir aizdrīvētas ar kaut kādām lupatām vai mantām.

Tālāk līdz Līvāniem viss iet salīdzinoši labi, ja neskaita, ka sievasmāte visu laiku aktīvi komentē, kas ir redzams ārā pa logu, no kā man sāk sāpēt galva. Pozitīvi ir tas, ka tieku cienāts ar salasītajiem āboliem vai gurķiem – kas nu ir paņēmies līdzi. Sievastēvs visu laiku gaužas, ka viņam neļauj mašīnā pīpēt – vienreiz viņš pamēģināja atvērt logu un aizkūpināt, bet es piedraudēju izsēdināt viņu uz ceļa. Sievastēvs dažkārt no manis baidās, kas man liekas smieklīgi.

Līvānos ir pitstops, kur sievastēvs beidzot var uzvilkt kāroto dūmu, bet sievasmāte mums visiem nopērk saldējumu. Pie sevis lādējos, ka atkal nav nopirkts tas, kuru es pastellēju, jo Polam mūžīgi atdalās šokolādes glazūra, kas pa sarežģītu trajektoriju piezemējas man tieši zem dibena. Cenšos glābt sēdekļa pārvalku, vienlaicīgi neiestūrējot grāvī vai kokā. Pa to laiku sievastēvs stāsta, kur Preiļos var nopirkt kontrabandas cigaretes – viņš savu pēdējo pensiju ir sataupījis šai investīcijai.

Preiļos izceļas dumpis uz kuģa. Man nevienu mirkli nav ienācis prātā meklēt kontrabandistu točku, bet sievastēvs pat tīri teorētiski nav pieļāvis iespēju, ka es varētu ignorēt viņa lūgumu. Pirmajā mirklī viņš vēl smejas par manu vadītprasmi, domādams, ka es kļūdas dēļ esmu pabraucis točkai garām. Kad sievastēvs beidzot saprot, ka viņš ir piekrāpts un es nemaz netaisos stāties, viņš bļauj, ka vēlas izkāpt. Es, protams, tajā pat neklausos, un braucu tik tālāk. Beigās pat Ingrīda mani lūdz, lai es piestājot – papam dikti vajagot pačurāt. Es, nokaunējies pats par savu neiejūtību, nobremzēju pie tuvākā mežiņa. Sievastēvs izkāpj no dusmām zili zaļš un pīpē. Šo viņš man nepiedos. Kad visi ir kaut cik nomierinājušies, atkal braucam tālāk.

Pēdējais ceļa gabals no Aglonas līdz Aulejai, man liekas pats skaistākais. Kalni, lejas, ezeri, ceļš gandrīz visu laiku ved cauri mežam. Īsi pirms Grāveru sila piestājam kādā vietā, kur sievastēvs kādreiz ir noķēris līdaku, lai nopeldētos. Tas noņem spriedzi – mēs nirstam zeltainajā ūdenī, un priecājamies, cik tālu var redzēt. Ingrīdas mamma sakārto un pārkārto ēdamos un dzeramos, ko lietojam pa ceļam, bet sievastēvs, protams, smēķē. Kad sakāpjam atpakaļ mašīnā, jūtamies svaigi, itkā tikai nupat būtu devušies ceļā, un pēdējos pārdesmit kilometrus līdz Aulejai nobraucam teju vai ar dziesmu.

Pieripojam pie Aulejas kapsētas. Kapa vieta, zināms, ir aizaugusi; darba tur ir bezjēgā daudz. Metamies visi darīt ko nu kurais – Ingrīda ar sievasmāti kaplē nezāles, es vecā spainī stiepju melnzemi vai smilti – pēc vajadzības. Pat sievastēvs, izpīpējis cigaretes divas vai trīs, ņem plastmasas pudeli un pienes ūdeni. Ir neciešami karsts, plūst sviedri. Darbu nepadara vieglāku arī skudru bari, kas ir ierīkojuši savu “pietomnieku” tieši pie Ingrīdas vecvecāku atdusas vietas. Labi, ka tās nav mīzenes, jo drīz vien manu, ka kādi 20-30 dzīvnieki ir aizlīduši man aiz drēbēm un tekalē tur dažādos virzienos.

Drīz kaps ir sakopts, un vairs tā neizdalās uz pārējo fona. Patiesībā mēs lepojamies, ka neizmantojam mākslīgās puķes, šīferi vai zaļu voiloku (ar to imitē zālāju), kā to dara daudzi vietējie. Mums viss ir īsts. Tad noejam līdz Ģeda un Babas mājai, kas ir turpat līdzās kapsētai pāri laukam. Viss ir sabrucis, dārzs un taciņas aizaugušas ar garu zāli un nātrēm – skumjš paskats. Ķiršu rinda, kuru es ar tādām pūlēm biju ieviesis, tagad ir izaugusi uz visām pusēm, veidojot tādu kā krūmāju. Man pārņem skumjas – atceros tās jaukās vasaras, kad mēs šeit dzīvojām, kā es ķirsīšus stādīju, bet vēlāk dabūju katru dienu puskilometru no avota nest tiem ūdeni – vasara bija padevusies neparasti karsta un sausa. Katram kociņam vajadzēja spaini. Labi, ka bija nēši – uz pleciem nest tomēr bija čum vieglāk. Tagad ķirši bija gandrīz vienīgais, kas palicis no vecās sētas – puikām un pelēkajiem strazdiem par prieku.

Ilgi tur neganāmies, bet dodamies uz Vaišļiem – pie sievastēva brālēna Pētera, kas mūs katru gadu uzņem. Man patīk latgalieši, bet pret Pēteri es izjūtu īpašu cieņu, jo viņš ir īsts saimnieks, un, kas man vēl svarīgāk, arī bitenieks. Es no viņa katru gadu nopērku kādas 3-4 trejlitru burkas medus, ko ticīgi izēdu pa ziemu, lai nākamvasaru atkal uzpildītos.

Saveicināšanās Latgalē ir ļoti svarīgs rituāls, tomēr es tā arī netieku gudrs, ko šie cilvēki domā par mani. Lieta tā, ka roku Pēteris vienmēr padod kaut kā tā nevērīgi; sveicinoties, nekad neskatās acīs, un man nav lielas pārliecības, ka es te tieku gaidīts. Lai gan vilks viņu zina – tieši tāpat roku dod arī viņa sieva Vaļa, kas nepārprotami ir ļoti sirsnīgs cilvēks. Viņa varbūt ir pat par daudz viesmīlīga. Ja kāds, piemēram, ir iedomājies sēdēt uz diētas, es neieteiktu tādam nokļūt Vaļas nagos. Reiz mana jaunākā meita gandrīz divi dienas izvairījās no pārēšanās, pasakot, ka paēdusi jau kalnā pie Anitas (vedeklas). Savukārt kalnā teica, ka paēdusi lejā, pie Vaļas. Trešajā dienā Vaļa viņu atmaskoja: “Bet ko tieši tu ēdi, pasaki man!” Redzot, ka Dace uz mirkli sastomās, vecā sieva uzreiz saprata, ka tiek krāpta, un piespieda Daci paēst.

Jā, ēšana Latgalē nav nekāda joka lieta, jo piedāvāts tiek viss, turklāt ļoti neatlaidīgi. Tāpat namamāte modri seko, kas tiek apēsts – laikam saimniecei šeit vislielākais negods ir, ja viesis ir palicis neēdis. Reiz Vaļa pat pieprasīja Ingrīdai uzrādīt dakšu – savādāk neticēja manas kundzes apgalvojumiem, ka viņa kļockas jau ir pārēdusies. Vaļas uztraukumam šoreiz gan nebija nekāda pamata, jo Ingrīdai kļockas garšo vairāk par visu pasaulē. Te, laikam, jāpaskaidro, ka kļockas ir krāsnī cepti biezpiena pīrāgi, ko pasniedz māla traukā, izkusušā sviestā. Neiedomājami garšīgs produkts, kas gan nekādi nav savienojams ar svara nomešanas programmu. Ēdot kļockas, vienmēr ir sajūta, it kā sviests tecētu gar zodu – īsāk sakot, tā ir pilna laime. Ingrīda ir uz šiem pīrāgiem kā uzburta – man vienmēr liekas, ka pēc šādas izēšanās būšu spiests nogādāt savu kundzi pie daktera. Sievasmāte ikdienā dzer visādas drapes, un saldumus ēst nedrīkst. Tāpēc viņa saka, ka tikai pagaršos. Ātri sameklējusi sviestā visdziļāk iegrimušo kļocku, viņa to ar vientiesīgu sejas izteiksmi notiesā, bet pēc tam kāri ķeras pēc nākamās. Īsāk sakot, viņa ir dāma ar raksturu – saldumus neēd – tikai garšo. Kad Pēterim tika svinēta 70 gadu jubileja, Ingrīdas mamma pagaršoja pa gabaliņam (lasi – gabalam) no katras tortes. To bija sešas.

Pēc sasveicināšanās un apmaiņas ar jaunāko informāciju katrs ķeras pie savām lietām. Ingrīdas mamma apvelk pavecāku halātu un dodas palīgā Anitai un Vaļai pie lopiem. Sievastēvs no Pētera uzzina, ka Aulejā ir vēl krutāka kontrabandas cigarešu točka kā Preiļos, un abi kopā aizbrauc pēc smēķiem. Pēc kāda laika viņi atgriežas, un sievastēva vaigs laimē staro – viņš izkrauj no bagāžnieka divi maisus ar cigarešu paciņām. Tās izrādījušās pat lētākas nekā cerēts. Jā, dzīvei pierobežā ir sava sudraba maliņa.

Mēs ar Ingrīdu pošamies makšķerēt, un mums ir jāsarok sliekas. No sākuma meklējam tās, kā parasti, ābeļdārzā, kur ir lekna melnzeme. Laiks diemžēl ir pieturējies karsts un sauss, un slieku nav pietiekošā skaitā. Tad cilājam dēļu galus un bluķus, zem kuriem mēdz būt mitrs, un līdz ar to mitinās sliekas. Diemžēl arī tur to ir pamaz, tāpēc esam spiesti rakņāties sūdos. Ne jau cilvēka, saprotams. Kūtsmēslu kaudzē mazas, sarkanas sliekas čum un mudž. Drusku smird. Vispār ne tikai drusku, bet diezgan pamatīgi. Bet ko lai dara? Makšķerēt gribas, un mēs ar Ingrīdu šo nepatīkamo procesu godīgi dalām uz pusēm.

Tad dodamies uz ezeru, kur Pēterim ir laiva. Iebraucam aiz niedrēm, iebarojam ar rupjmaizi, iemetam makšķeres, un sākam gaidīt. Kādreiz zives mēs ķērām ar primitīvām no lazdu maikstēm pagatavotām pikšķerēm. Cita starpā, tad ķērās ievērojami labāk. Tagad mums ir smalki stiklšķiedras kāti, bezinerces spoles, slīdošie pludiņi, krāsaina, ļoti tieva, bet izturīga aukla. Tomēr tik diži kā kādreiz mums vairs nevedas. Vienīgi, ka tagad gadās noķert pa kādai drusku lielākai zivei – agrāk tās vienmēr bija tikai sīkās.

Vispār jau sirdij nevajag skaita. Malkojam līdzi paķerto alu un priecājamies par skaisto vakaru. Īstā makšķerēšana jau būs tikai rīt no rīta. Tagad galvenais ir nedaudz iebarot vietu, lai zives zina, kur pulcēties. Tāpēc diezgan drīz metam mieru, un dodamies mājup. Pa ceļam nogriežu slotiņu – Pēteris vienmēr izkurina pirti dienu pirms Kapu Svētkiem. Man sanāk kombinēta bērzu un ozollapu slotiņa – labu labā. Vaišļi ir viena no retajām vietām, kur vēl joprojām visi iet melnajā pirtī. Tai ir, protams, savas īpatnības vai trūkumi, jo turpat tiek arī kūpināta gaļa. Pēc pēršanās miesa ir tā piesūkusies ar kūpinājuma smaku, ka nākamo mēnesi katru reizi, kad cilvēks iet dušā, to var saost. Turklāt melnajā pirtī sienas smērē, un, ja neesi pietiekoši uzmanīgs, no pirts iznāksi krietni netīrāks, kā tur esi iegājis. Tomēr nekas nespēj aizstāt baudas sajūtu, kad tu, cilvēks, guli uz lāvas, bet sieva tevi apstrādā ar smaržīgu slotiņu. Vispār pērt otru ir krietni grūtāk, nekā tikt pērtam. Tāpēc rīkojam vairākas pauzes, kurās dzesējamies priekštelpā un dzeram alu. Pētera mājas diemžēl nav pie ezera kā, piemēram, viņa brālim Andrejam, kur pēc pirts uzreiz var mesties uz galvas ezerā. Tāpat Pēteris nav paredzējis priekštelpu atpūtai. Esam spiesti ar plikiem dibeniem tupēt uz malkas, riskējot ieraut sev mīkstumos skabargas.

Tā ir dievīga sajūta, kad pēc pirts mēs tādi sārti un tīri dodamies uz māju paēst vakariņas un sist klaču – Latgalē ir jāapspriež radi un kaimiņi, lai visi būtu lietas kursā par visu, kas pasaulē notiek vai var notikt. Pēterim un Vaļai ir vienkārši fenomenāla atmiņa –  gluži kā ziloņiem; vienmēr pastāsta, kas jauns ir noticis Aulejā, un painteresējas, kā ir klājies radagabaliem Rīgā.

Pirms gulētiešanas mēs vēl pusstundiņu divatā pasēžam saliekamajos krēslos pie telts un vērojam, kā saule pazūd aiz kalna. Mēs esam laimīgi.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru