2016. gada 22. septembris

Kāda programmista mūžs (2)

Arī nākamajā semestrī programmēšana nekur nepazuda – mums bija jāizstrādā kursa darbs, t.i., jāizdarbina programmiņa uz EC (Vienotās Sistēmas) 1022 diždatora. Šis verķis nebija nekas cits kā IBM System/360 krievu analogs. To es uzzināju nejauši, atrodot bibliotēkā grāmatiņu skaidrā angļu valodā ar šādu nosaukumu. Tā, protams, nebija pirmā reize, kad saskāros ar šo trīs burtu kombināciju – IBM, kas dabā nozīmē International Business Machines. Tomēr tieši tobrīd es tā skaudrāk atskārtu, ka ir taču cilvēki, kas strādā šajā firmā, un cik gan tas būtu kolosāli, ja arī man izdotos tajā iefiltrēties. Kā gan man toreiz būtu varējis ienākt prātā, ka pēc gadiem divdesmit, tā tas arī notiks. Bet līdz tam vēl bija ko tusnīt un tusnīt.

Nuja, tobrīd mēs spērām tikai pirmos soļus reālā programmēšanā, un tas bija neiedomājami čakarīgs process. Programmu no sākuma mēs uzrakstījām uz speciālas veidlapas, ko iesniedzām perforētājiem, kas mūsu rakstīto pārnesa uz perfokartēm. Lai kā arī mēs necenstos rakstīt skaidri ar bloka burtiem, kļūdu bija nemaņā daudz, jo operatorēm bija dziļi pofig (lai neteiktu poxuj), cik kvalitatīvi viņas veica savu darbu. Kļūdas atrast bija praktiski neiespējami, jo perfokartes parasti bija “aklās” – uz tām nebija nodrukāts teksts cilvēku valodā. Varēja jau, protams, pētīt, kurās pozīcijās ir izsisti caurumi, un tad mēģināt “izpīpēt”, kas ar to domāts, bet tas bija pārāk sarežģīti. Vienkāršāk bija skatīties, ko dators teica par šo “pačeni” – kompilators uzrādīja visas kļūdas. Pēc ilgas un mokošas “blusu” izķeršanas izrādījās, ka vēl ir iespējamas kļūdas algoritmā, kuras sameklēt, bija daudz sarežģītāk. Vajadzēja izdrukāt kaut kādus starprezultātus, lai saprastu, kā tā programma patiesībā darbojas.

Tas bija liels gandarījums, kad programmiņa strādāja tā, kā tam bija jābūt, un es, lepns par paveikto, steidzu iesniegt savu darbu pasniedzējam. Tas man smējās tieši sejā – kā mans darbs ir noformēts! Kaut kāda čupiņa lapu. Lai es izdomājot veidu, kā tās dabūt kopā. Sapratu, ka būtu tā kā jāperforē lapās caurumi, jāiesien tās mapītē, bet šausmīgi negribējās ķēpāties. Ieraudzījis uz pasniedzēja galda kantora līmi, nočiepu to, un turpat gaitenī visām lapām noķēzīju kreiso augšējo stūri ar līmi, un tādu šo darbu iesniedzu pasniedzējam. Laimīgā kārtā tas bija humora vecis – viņš teica, ka kursiķi pieņems, ja tas izturēs izturības testu. Man sirds bailēs sarāvās, kad viņš brutāli saņēma manu darbu aiz kādas lapas un pacēla to gaisā. Svaigā līme drusku padevās, bet, nē, darbs neizjuka. Pasniedzējs gan bija drusku vīlies, bet noruna paliek noruna, un es saņēmu ieskaiti.

Tas viss norisinājās pavasarī, es biju laimīgi pabeidzis sesiju (pat sekmīgi, t.i., ar stipendiju), un tāpēc biju laimīgākais cilvēks pasaulē. Bija vēl tikai jāiziet programmēšanas prakse, bet tas bija sīkums priekš dieva vaiga! Es baudīju vasaru pilniem malkiem – bieži vārda burtiskā nozīmē, jo man garšoja alus, es biju jauns, un dzīve tik skaista!

Mani nozīmēja praksē Rīgas Elektrotīklos vai iestādē ar tamlīdzīgu nosaukumu. Biju tur kopā ar Agri, vienu no maniem labākajiem draugiem. Mūs iemitināja direktora kabinetā, jo šefs bija atvaļinājumā, bet citur mūs nebija, kur nosēdināt. Praksē nevienam nebija nekādas daļas gar mums. Teorētiski mums bija uzdevums ielauzties jaunā algoritmiskajā valodā PL/1, jo Fortran tur neviens nelietoja. Tas nebija grūti, jo abas valodas ir idejiski līdzīgas.

Mēs darba laikā spēlējām volejbolu, dzērām alu, un vispār labi jutāmies. Milzum daudz darbinieku, kas tur nebija praksē kā mēs, dzīvoja apmēram tādu pašu dzīvi. Uzņēmuma teritorijā atradās voļļuka laukums, un bumba tika sista no darba sākuma līdz beigām. Tikai daži fanātiķi, pasituši padusē perfokaršu pakas un apkrāvušies ar magnētiskajām lentām, pazuda Datu Centra durvīs, ka aiz viņiem tikai novirmoja kondicionētā gaisa brīze. Ar zināmu skaudību noraudzījos nopakaļus, bet neko praktiski nedarīju, lai līdzinātos viņiem. Tā vietā mēs ar Agri spēlējām kārtis – “sešdesmit seši”, bet, kad apnika, nospiedām uz milzu komutatora kādu pogu – es parasti “11”, bet Agris “13”; dažkārt arī kā savādāk. Tad poga brīdi pamirgoja un nodzisa. Liels bija mūsu pārsteigums, kad vienu reizi tā pults atdzīvojās. “Kāpēc mēs visu laiku viņiem zvanām?” – skanēja aizkaitinātas sievietes balss reproduktorā. Mēs bijām neizpratnē – “Jūs taču mums zvanāt, nevis mēs jums!” – mēs strīdējāmies pretī. Tikai beigās mums pielēca, ka esam terorizējuši čaklas darbinieces gandrīz mēneša garumā.

Kad es smiedamies stāstīju to Pārslai, Agra sievai, pēdējā pat nepasmaidīja. Tā vietā viņa pavaicāja, kad mēs vienreiz pārstāsim būt kā bērni. Es biju neizpratnē – ko viņa ar to domā? “Kad jūs vienreiz būsiet pieauguši un sāksiet pelnīt naudu? Visi praktikanti cenšas iekārtoties tā, lai arī kaut ko saņemtu. Tikai tu un Agris nekā.”

Jāatzīstas, ka tas man bija kā auksta duša. Vispār vienā lietā es Agri nesapratu – kā gan viņam varēja ienākt prātā 1. kursā, t.i., 18 gadus vecumā precēties? Šis taču bija laiks, kad mūsu dzīves tikai sākās. Laiks, kad mēs varējām baudīt bezrūpīgu jaunību, braukt uz jūriņu sist futeni, dzerstīties, ālēties un visu pārējo, kas piederēja mūsu vecumam, bet vot šitāds Agris ņem un apprecas. Un pēc tam viņa sieva man prasa, kāpēc es maitājot viņas vīru, padarot to bērnišķīgu. Man atlika vien nopūsties – izrādījās, ka dzīvē nekas nav vienkārši.

Tālāk: http://wolfamuzika.blogspot.co.uk/2016/10/kada-programmista-muzs-3.html

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru