2016. gada 13. septembris

Kāda programmista mūžs

Kādreiz es tas biju – programmists vai programmētājs, kā to iesaka valodnieki. Vispār profesijas izvēle man nedevās viegli. Kad es vēl mācījos skolā, skaidri zināju, ka studēšu, bet man nebija ne mazākās poņas par ko. Gluži kā Indulim Emsim premjera amatā – šamais izteica gatavību spert izšķirošu soli; tik vien ka nezināja kādā virzienā.

Vispār profesijas izvēles sakarā nāk prātā kāds mans čoms, kurš metās aizstāvēt dēlu, kad viņa kundze rājās, ka tas vidusskolas pēdējā klasē vēl nav izlēmis par ko vēlas kļūt.
-        Liecies mierā! Es pats arī joprojām to nezinu.

Manam draugam tobrīd bija jau "cīši" pie piecdesmit.

Jā, ja vecāki nav pūlējušies kopš bērnības savām atvasēm iepotēt, kādai ir jābūt viņu nākotnes izvēlei, šāda ir visai tipiska situācija. Bērns aug kā puķīte pļavā, līdz pamazām saulainās dienas sāk aizēnot mūžīgais jautājums – par ko kļūt? Man abi vecāki bija dakteri, un es pilnīgi noteikti nevēlējos sev šo profesiju. Viņiem taču bija jāstrādā, un turklāt vēl ar cilvēkiem. Tu kādu rītu nebūsi omā un nogriezīsi pacientam ko lieku – ko viņš par tevi padomās? Turklāt saskaroties ar slimiem cilvēkiem man vēderā parasti iemetās tāda kā auksta tukšuma sajūta, kas bija vairāk nekā mokoša.

Nuja, tātad dakteris no manis nevarēja iznākt. Varbūt kļūt par mākslinieku līdzīgi kā mana māsa, kas bija pabeigusi akuškā keramiķus? Arī mans brālis bija tikko iestājies lietišķajos ādinieku nodaļā. Nē, ne tur ta bija! Tie abi, mazākais, prata zīmēt – turpretī es nemācēju uzskicēt ne locekļa – galīgi nejutu proporcijas, un viss manis zīmētais sanāca greizs un nepareizs.

Doma, ka es varētu kļūt par advokātu, piemēram, man kopumā likās OK, jo man kopš agras bērnības patika diskutēt un ķīvēties par visdažādākajām tēmām. Diemžēl studijas šajā specialitāte, līdzīgi kā žurnālistos vai citās humanitārās jomās man likās cieši saistītas ar pakļaušanos padumjo laiku valdīšanai – komunistu kliķei, kuru es dikti nemīlēju. Turklāt, lai iestātos LU, vajadzēja uzrādīt labas sekmes un nolikt eksāmenus uz “5”, kas manā gadījumā nebija iespējams. Tāpēc manas domas, gluži dabiski, svērās RPI virzienā.

Pētot, kur ir mazākais konkurss, es vairs nepūlējos saprast, par ko es vēlētos izmācīties; tā vietā es prātoju, par ko es točno negribētu kļūt. Tādas dīvainas profesijas kā “Ūdensapgāde un kanalizācija” nevedināja spiegt aiz sajūsmas, jo likās gatavojam asenizatorus. Mehānikas fakultāte, kurā arī nebija liela konkursa, varētu likties puslīdz OK, jo mans krusttēvs Ozolonkulis bija inženieris-mehāniķis – ļoti gudrs cilvēks. Tomēr profesijas nosaukums “Presformas” man likās nejēdzīgs – tūliņ nāca prātā zavods ar klaudzošām mašīnām, kas pilnīgi noteikti neatbilda manām vēlmēm.

Beigās Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāte likās kā glābiņš. Vienkārt, tāpēc, ka mazākajās klasītēs kāda skolotāja bija izmetusi, ka man piemītot matemātiska domāšana – nebūtu tikai tā patoloģiskā slinkuma. Vēlāk vidusskolā savu matemātiķa aicinājumu man tā arī nesanāca pārbaudīt, jo skolotāja bija patrāpijusies neparasti laiska būtne, kas nepūlējās mums ko iemācīt. Viņas stundās vienmēr bija mērens bardaks, kur učene komunicēja tikai ar pāris meitenēm teicamniecēm. Puišiem nekas cits neatlika, kā apbrīnot skolotājas neparasti kuplo krūšu kontūras – kāda tur vairs matemātika!

Par spīti manām knapajām zināšanām man tomēr izdevās iestāties – vēl tagad nevaru beigt par to brīnīties, un drīz vien mēs saskārāmies ar nākamo profesiju – programmēšanu. Tas notika laboratorijas darbos uz krievu ražota draņķa, sauktu Наири-2. Mums bija jāapgūst kaut kādas komandas krievu valodā - Допустим, Если un taml., ar kuru palīdzību bija jāuzzīmē matemātiskas funkcijas grafiks. Katram cits, saprotams, bet mūsu grupā bija tāds Jānis, ar iesauku Šefs (viņš bija grupas vecākais), kurš neparastā ātrumā paveica šo darbiņu visu grupas biedru vietā, un drīz mēs saņēmām pirmās ieskaites, kuras, protams, bija nepelnītas.

Tad notika brīnums. Pirmo reizi mūžā mācību sakarā mani bija pārņēmis ziņkārības velniņš, un, kamēr pasniedzējs “smērēja” mūsu ieskaišu grāmatiņas, es viens pats piesēdos pie datora. Tam bija rakstāmmašīnas interfeiss, un es ievadīju kaut kādu glupu programmiņu – aprēķināt funkcijas vērtības, mainot argumentu ar kādu tur soli. Rezultātus vēlējos redzēt drukātā formātā, un, apmierināts pats par savu muļķību, nospiedu pogu “Пуск – 1”, t.i., palaidu programmu uz izpildi. Mašīnai nodrukājot pirmo rindu, mani pārņēma gandarījums par paša māku, pie otrās – mani tas vairs neinteresēja, bet pie trešās – man palika aukstas kājas. Pēkšņi atskārtu, ka neesmu ielicis nekādu ierobežojumu, un tas verķis drukās tik ilgi, kamēr nenotiks kas ārkārtējs – nebeigsies elektrība, piemēram. Man jau likās, ka pasniedzējs paceļ galvu un grib paskatīties, kas tur drukā – papīrs tajos laikos bija liels deficīts, un studentiem to tērēt bija ļauts tikai ārkārtas gadījumos. Tā es tūlīt palikšu bez ieskaites – man cauri smadzenēm izskrēja stindzinoša doma. Es nezināju, ko darīt; stulbais dators tikai pletēja rezultātus, bet tuvumā nebija neviena, kam palūgt palīdzību.

Kā tādos brīžos dažkārt mēdz notikt, man talkā nāca Providence – tā man teica:
-        Nospied vēlreiz Пуск – 1, mož kaut kas notiks.

Nospiedu pogu, druka apstājās, un es ātri noplēsu lapu ar nejēdzīgo programmiņu un rezultātiem, žigli to saņurcīju, un manījos prom. Vēlāk vēsu prātu apsverot šo piedzīvojumu, nodomāju – nekad neko nelaid datoram uz izpildi, ja neesi pārlasījis, ko esi no tā verķa paģērējis. Bet visumā, atskatoties uz šo lietu kopumā, varu teikt – skaitļošanas zālē es iegāju kā pirmā mēneša students, bet no tās izgāju kā programmists. :-))

Nākamais piegājiens programmēšanas virzienā bija darbošanās ar kaut kādu dīvainu verķi, ko sauca Minsk 32. Tā vadības pults atgādināja starpgalaktiku kosmosa kuģu vadības centru, kādu to varētu būt iztēlojies S. Lems kādā no saviem fantastikas darbiem. Šim datoram bija masīvs bleķa galds, kuru greznoja 8x8 pogu komplekti, kas izskatījās ļoti zinātniski. Vēlāk izrādījās, kas tajos oktālajā skaitīšanas sistēmā varēja ievadīt dažādas komandas tieši skaitļotāja reģistros. Kāda locekļa pēc tā vajadzēja darīt, nevienam nebija zināms. Manuprāt, tas bija noslēpums arī pasniedzējam, kas parakstījās mūsu ieskaišu grāmatiņās, neprasot mums veikt kādas saprātīgas darbības ar to verķi. Jā, darbošanās ar Minsk 32 paliek viens no lielākajiem noslēpumiem manā programmista karjerā.

Paralēli mūs sāka mācīt programmēt puslīdz saprotamā algoritmiskajā valodā – FORTRAN IV. Tajos laikos pastāvēja uzskats, ka īsts vecis lieto odekolonu “Šiprs” un programmē Fortranā. Uzdrošinos piebilst, ka vēl staigā apkārt ar čemodāniņu “Diplomāts”. Šādi graboši pusmetāla, pusplastmasas portfeļi 70tajos bija dikti modē, par spīti tam, ka tie bija neiedomājami nepraktiski. Reiz gadījās novērot, kā kāds students uz ledainas ietves nomontējās uz acīm, bet viņa diplomāts aizslīdēja pa ielu neparastā ātrumā kā kērlingā palaista “panna”. Beigās tas atsitās pret borģūru, atsprāga vaļā un visi loriņi, kas tajā bija, izbira uz visām pusēm kā konfeti no hlopenes.

Tas nu tā. Šī faktiski bija mūsu pirmā iepazīšanās ar to programmēšanu, ko mēs sapratām ar šo vārdu 70tajos un 80tajos. Pretēji katrai loģikai man šis priekšmets patika. Man tas likās kā sava veida intelektuāla spēle. Vispār tajos laikos pastāvēja divi viedokļi par programmēšanu – daži to uzskatīja par mākslu, bet citi – par rutīnu. Es, protams, biju tipisks “mākslinieciskā” virziena pārstāvis. Man programmas darbība asociējās ar upes tecējumu – vadība operatoru virknē plūda lejup, tad sadalījās nosacījumu slūžās, dažkārt veidoja atstraumes un atvarus, lai pēc tam atkal atgrieztos kopējā tecējumā. Pasniedzēja nebeidza brīnīties par manu domu gājienu, bet beigās atzina, ka uz programmēšanu man esot nags, tikai pieeja procesam man esot gaužām īpatnēja.

Tā nemanot pienāca pirmais eksāmens, kurā mums bija jādemonstrē spējas sastādīt algoritmus un pārvērst tos Fortran operatoros. Es, protams, to spoži izgāzu. Iemesls tam gan nebija meklējams manā zināšanā vai nezināšanā. Es, būdams ļoti nervozs tips, pirms ekša iedzēru baldriāna tabletes, lai kaut cik nomierinātos. Rezultātā eksāmena laikā iesnaudos – es biju pilnībā rīcības nespējīgs. Pasniedzējas uzaicinājums pienākt nākamreiz bija kā glābiņš – varēju doties mājās izgulēties. Tikai vēlāk es aptvēru, kas ir noticis, un otrreiz vairs nelietoju nomierinošas zāles. Patiesībā uztraukums eksāmenā ir lielākais sabiedrotais – tas palīdz mobilizēties uzdevuma veikšanai. Tiklīdz tu izvelc biļeti, nervozitāte acumirklī konvertējās pozitīvā enerģijā, kas ir vērsta mērķa sasniegšanai. Kad pārliku, manuprāt, dabūju “4”, kā arī pasniedzējas komplimentu par manu oriģinālo domāšanu. Toreiz es, muļķis, pat noticēju, ka man piemīt kādas īpašas programmētāja spējas.

Tālāk: http://wolfamuzika.blogspot.com/2016/09/programmists-2.html

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru