2016. gada 20. septembris

Varbūt – Viktors Lapčenoks, Raimonds Pauls, Alfrēds Krūklis

Un varbūt vēl baltas manā dzimtenē
Ievas degs, kaut sveši būsim mēs.

Ja sanāk darīšanas Vecrīgā, visērtāk parkoties, protams, ir pazemes stāvvietā pie Jēkaba kazarmām. Drusku sālīti gan sanāk, bet, ja kantoris maksā, vai tad tas ir tik svarīgi? Novietoju savu auto otrajā stāvā, bet man tieši blakus piestāj neparasti kruts džips, no kura izraušas kāds cilvēks. Mūsu ceļi krustojas pie stāvvietas durvīm. Kungs ir vecāks par mani, es viņu palaižu pa priekšu, un tajā mirklī viņu atpazīstu – tas ir Raimonds Pauls. Noburkšķu sveicienu zem deguna mirklī, kad mūsu skatieni sastopas, bet, tā kā mēs privāti neesam pazīstami, nekāda komunikācija mūsu starpā nenotiek.

Jā, būtu grūti Latvijā sameklēt populārāku cilvēku par Maestro – kā viņu ir pierasts saukt, un arī tik ļoti tautā mīlētu. Jebkurš mēģinājums Paulu kritizēt nenovēršami beigsies ar asu un nesamierināmu polemiku. Ar tādu, kur oponenti nenopūlas ieklausīties tajā, ko otra puse saka, bet vienkārši pletē savas emocijas. Tādos brīžos saproti – mīlestība ir akla, un, ja negribi, ka tevi morāliski nolinčo, vari kritizēt dajebko, bet cienījamo Maestro atstāj mierā.

Manas attiecības ar slaveno komponistu veidojās sarežģītos apstākļos. Mans Sencis nebija liels Paula cienītājs – manam radītājam krita uz nerviem lipīgi meldiņi. “Mežrozīte” mūsmājās tika nodēvēta par salkanu, un ne jau es būšu tas, kurš apstrīdēs tētiņa verdiktu. Tas bija laiks, kad es nevienu mirkli neuzdrošinājos apšaubīt Senča viedokli. Mūzika mūsu mājā bija jāklausās “po fenšuju” – tikai simfoniskā un džezs. Manī pašā šis Paula gabals nekādas īpašās emocijas neraisīja – ne pozitīvas, ne negatīvas.

Drīz mūsu mājās tomēr parādījās divas Paula plates – tās Sencim iedāvināja brāļa krusttēvs; radītājs pats nekad mūža nekam tādam naudu netērētu. Tas bija mans mīlestības laiks uz Maestro mūziku. “Teic, kur zeme tā”, “Ar mani atkal runā kaijas”, “Savāda vasara” un, protams, arī “Zilā”. Tas viss vēl kombinācijā ar ķini “Vella kalpi” noveda mani burtiski līdz ekstāzei. Es Paula dziesmas vienkārši dievināju.

Nākamā plate aizgāja pat vēl labāk. Mans mīļākais gabals bija “Varbūt” – ap to laiku es jau biju paspējis nelaimīgi iemīlēties – pamatskolā tā notiek salīdzinoši reti, bet kam negadās. Domās dziedāju savai meitenei šo dziesmu, jo balsī neuzdrošinājos – biju tikko izmests no kora ar verdiktu “Netīrs!”. Tas bija arī laiks, kad es jau raisījos vaļā no Senča muzikālā pasaules redzējuma, un Paula roķveidīgie gabali, īpaši tas par zirnekli un mušu, mani uzrunāja ļoti tieši.

Tad notika revolūcija. Ne jau sabiedrībā, bet manā galvā. Es sacēlos pret visu, ko neviļus man bija iepotējis Sencis. Vairs nekādu simfoniju, sonāšu vai estrādes mūzikas – nost ar to! Bija 70to pats sākums, un es grimu rokmūzikā. Kā jau tas revolūcijās mēdz notikt, visvairāk cieš vakardienas autoritātes. Es vairs nevēlējos klausīties Paulu, man vispār sāka riebties visi noēdušies Padlatvijas estrādes mākslinieki. Gozējas TV ekrānos tādi tipi ar platām šlipsēm, smalkos uzvalkos, un pārvietojās volgās. Ar ko viņi labāki par centrālkomitejas aparatčikiem? Laiku pa laikam izmet kādu sāju divdomīgu “pretvalstisku” joku? Pie velna! Ja viņi nevar sacerēt kādu protesta dziesmu, tad manās acīs viņi ir tādi paši Brežņeva sulaiņi kā Voss vai kas tur vēl, kas atradās pie siles.

Tāpēc arī Pauls un viņam pietuvinātie man nelikās simpātiski. Un kur vēl tie Mikrofona koncerti ar visām cūku dāvināšanām un citiem “tautas mīlestības” apliecinājumiem! Tur pirmās vietas allaž bija aiztaupītas Maestro, bet jaunie un dumpīgie – Jumprava, Pērkons, Līvi un citi gluži vienkārši netika laisti pie šprices. Tas ir, man tā likās. Es savos spriedumos, protams, biju netaisnīgs, jo tajā laikā Pauls dāvināja mums ļoti daudz ārkārtīgi skaistu lietu. Diemžēl manas sirds tur nebija pat tuvumā. Es biju pārcēlies uz citu muzikālo pasauli, un vietējo produktu praktiski nepatērēju.

Nuja. Tad pienāca Atmoda. Pauls mūs visus iepazīstināja ar Rozenštrauhu. “Zilais lakatiņš”, protams, bija ļoti mīļi. Tomēr man likās, ka ziņģes, ko Maestro tagad cēla godā, ir domātas dziedāšanai pie galda un lauku ballītēm, nevis koncertiem radio un TV. Īsāk sakot, Maestro manās acīs palika visai nesimpātisks. Vienīgi viņa darbošanās džeza virzienā man likās uzteicama. Vēl Padlatvijas laikos Pauls kopā ar Hariju Bašu spēlēja regtaimus, un sanāca lieliski. Indes pili šeit pievienoja mans Sencis, kas pats kādreiz šādu mūziku bija spēlējis caurām naktīm studentu baļļukos. Viņš komentēja, kurš no abiem pianistiem veic melno darbu, bet kurš pievāc laurus. Tomēr džeza mīlestība ir tas, ko es patiešām cienu pie Maestro.

Nuja. Esam nonākuši līdz mūsdienām. Maestro ir Latvijas mūzikas ikona, un te nepieklājas komentēt. Tā kā es nekad neesmu izcēlies ar labām manierēm, tad joprojām to daru. Par to ģīmjgrāmatā netieku mīlēts, bet palieku pie uzskata – kritizēt var jebkuru un jebko.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru