2016. gada 4. oktobris

Kāda programmista mūžs (3)

2. kursa pirmo pusgadu atceros kā murgu – mūs toreiz pārbaudīja uz izturību. Katedras vadītājs atklāti pateica, ka ir tāds priekšmets – Augstākā Matemātika, ar kura palīdzību tiek noskaidrots, vai mēs vēlamies studēt, vai nē. Tas bija t.s. AM speckurss ar visādām nelietībām kā Kompleksā mainīgā funkcijas, Lauka teorija un kas viss vēl tur ne. Rezultātā eksī pirmajā piegājienā pusgrupa izlidoja tā ka prieks. Man paveicās izvilkt truli, jo es jau iepriekš biju brīdināts, ar ko tas viss var beigties.

Divas lielas lietas kopā eksistēt nespēj – tāpēc tajā pusgadā programmēšanu mums nemācīja nemaz. Tas ir, ja neskaita tādu priekšmetu kā “Analogās skaitļojamās mašīnas” – bija arī tāds dīvains kurss, kurš man likās tāda kā viltus zinātne, jo mēs, automātiķi, jau no sākta gala bijām radināti domāt digitāli – mums smadzenēs mita tikai nullītes un vieninieki.

Programmēšana atsākās pavasarī, kad kāds traks profesors mācīja mums PL/1 – to pašu valodu, kuru mēs bijām apguvuši jau praksē Elektrotīklos. Tāpēc man šis priekšmets nelikās nekas īpaši sarežģīts. Vienīgā problēma, ka man bija gadījies nejauši nolamāt profesoru par “veco pisuāru”. Viņš to ņēma ļaunā – mēģināja mani izgāzt eksāmenā. Laime tomēr bija manā pusē, un es saņēmu “4”.

Atkal sākās vasara, prakse un dzīves baudīšana. Šoreiz mēs netikām nosūtīti uz kaut kādiem uzņēmumiem, bet tikām sadalīti turpat katedrā starp dažādām laboratorijām. Ievērojām, ka mūsu vadītāji nav nemaz tik vienoti, kā pirmajā mirklī varētu likties. Katedra bija sadalījusies divās konkurējošās nometnēs – latviešos un krievos, kas viens otru apkaroja kā mācēja. Tobrīd pie teikšanas bija latvieši – viņi bija sagrābuši katedras vadītāja amatu; turklāt arī fakultātes dekāns piederēja pie tā paša grupējuma. Katrs centās iegūt sev spējīgākos studentus, un, tā ka es tāds nebiju, nonācu krievu nometnē.

Es uz praksi, protams, skatījos tieši tāpat kā 1. kursā – tas ir viens no mūsu atpūtas mēnešiem. Tagad es izmantoju apstākli, ka sēžu vienā ēkā kopā ar pārējiem kursa biedriem, un pie katras izdevības organizēju izbraucienus pie jūriņas. Mēs, pāris nenopietni studenti, centāmies pielauzt arī mūsu kursa teicamnieces mums pievienoties. Kāpēc mēs tā darījām – grūti pateikt. Mūsu nolūks pilnīgi noteikti nebija sagandēt viņām karjeru vai arī rast iespēju iepazīties ar šīm meitenēm tuvāk. Tas vienkārši bija tāds bērnišķīgs prieks pārvērst nopietnas lietas izpriecā, un mēs aiz laimes gandrīz vai mirām, kad mums izdevās arī mūsu kursa apzinīgās meitenes pavedināt uz nedarbiem.

Tomēr brīžam vajadzēja arī pa druskai strādāt. Tajos laikos neko daudz nebija attīstītas datu bāzes, un galvenais, ko es šajā praksē apguvu, bija dažādu failu organizācija, tā veidojot strukturētus datus. Nekas pārlieku grūts tas neizrādījās, un man pat izdevās pēc prakses beigām noformēties katedrā uz pusslodzi par programmistu.

Jā, tas bija zelta laiks priekš manis! Es visus darbiņus paveicu citu lekciju laikā, tā kā šī pusslodze mani ne mazākā mērā neapgrūtināja. Toties manam studenta budžetam (40 rubļu stipendijas) tas pievienoja vēl 50 rubļu algas. Lai gan šī nauda patiesībā vairs nebija tik svarīga, jo es pa burzmu biju pamanījies apprecēties, un mana kundze, nododot darbus “Mākslas” veikalā-salonā, spēja pilnībā nodrošināt man iztiku.

Tomēr bija arī cits labums no šī “darba” katedrā – tur es varēju mierīgi izstrādāt visus savus kursiķus. Es tos vairs nelipināju kopā ar līmi – biju tāds kā nobriedis vai izaudzis šajā sakarā. Manī vispār tolaik bija iemitinājies godkārības velniņš. Strādājot katedrā, man sanāca izmantot manu priekšgājēju diplomdarbus. Pirmo reizi, ņemot rokā glīti iesietos sējumus ar zelta burtiem, es izjutu tādu kā bijību pret šiem materiāliem. Līdz vienam brīdim – es pamanīju, ka pievienotajā programmas izdrukā atrodamas sintakses kļūdas. Ak, tu dieviņ-tētīt! Tātad šajā smalkajā darbā programmas ne tikai nekad nav strādājušas – tās vispār nebija pat nokompilētas. Haltūra! Kauns! Kā tā var? – šādas domas jaucās man pa galvu. Vienlaicīgi es apņēmos savu diplomdarbu izstrādāt tā, ka neviena pērkama sieviete (lai neteiktu sakramentālo vārdiņu “bļaģ”) nevarētu pārmest man ne sūda par manu darbu. Tas būs kārtīgākais, godīgākais un labākais, ko es šajā saulē būšu paveicis, un ar to palikšu visiem atmiņā.

Okudžava kādā dziesmiņā dzied: “Ах, детские сны мои, какая ошибка, в каких облаках я по глупости витал!” – dzīvē viss sagriezās pavisam savādāk. Kad nonācām līdz sadalei, man tāpat kā vēl pāris nelaimes putniem no kursa pateica, ka mūsu pirmā darba vieta būs Aizsardzības ministrija – mūs iesauca armijā. Velns par stenderi! Tādu notikumu pavērsienu gan es nebiju gaidījis. Mana vēlme ar pilnu krūti mesties darbā nokrita tuvu pie nulles atzīmes. Tā vietā, lai nopietni strādātu pie diplomdarba, es vienatnē dzerstījos un klausījos Pink Floyd – tieši tobrīd tikko kā bija iznācis The Wall.

Tomēr kaut kā tas diplomdarbs bija jāpieveic. Es rīkojos nekaunīgi un truli – programmas tekstu no perfokartēm vienkārši nodrukāju. Līdzīgi izdarījos ar rezultātu tabulām un pat sistēmas paziņojumiem, ka viss ir izgājis pa smuko. Tā es piekrāpu visus diplomdarba vadoņus un uzraugus, aizstāvoties saņēmu “4”, un atzīmēju šo izdošanos ar tik masīvu piedzeršanos, ka pēc tam nogulēju bezfilmā kādas 24 stundas no vietas.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru