2016. gada 12. novembris

Jānītis – Līvi

Jānītis ir vēl mazs - saulē iededzis strīpains
Jo viņš aiz sētas tup - Jānītis pīpē!

Dzīvē mūžīgi viss sagriežas kaut kā ačgārni. Pats trakākais, ka tu nesaproti, kurā brīdī tas ir sācies; tikai vēlāk atskārsti, ka jau atkal viss ir salaists šreijā. Galvenais, ka lietas sākumā ir norisinājušās šķietami godīgi, bet tad vienā mirklī tu saproti – mani atkal ir piečakarējuši. Visbiežāk man tā gadījās bērnībā ar brāli. Jānis bija gadu par mani vecāks, un tāpēc nesalīdzināmi slīpētāks – viņam nebija grūti tikt ar mani galā. Zināms, viņam bija jāuzmanās, lai vēlāk, kad es netaisnību biju atklājis, pār viņa galvu nenāktu taisnīga atmaksa. Ja es, piemēram, biju zaudējis šaha partiju, Jānim jau iepriekš bija jāsaplāno atkāpšanās ceļi, jo brīdī, kad aptvēru, ka esmu pievārēts, es bez mazākās vilcināšanās aizlidināju visas figūras pa gaisu un maucu savam brālim ar šaha dēli pa galvu, kliedzot “tu žilījies!”.

Reiz Jānis pārnāca mājās no skolas ar mazu blociņu rokās. Vispār tā bija vēl viena netaisnība – viņam nauda kaut kā pieturējās, jo viņš prata taupīt, bet man viss izgāja končām vai kam citam, un es vienmēr biju tukšā. Toreiz gan man savas naudas nebija un nevarēja būt, jo es vēl biju bērndārznieks. Ieraudzījis Jāņa miniatūro blociņu košos plastmasas vāciņos, es sapratu, ka šis atkal ir brīdis, kad notiek netaisnība, un, skaļi baurodams, vērsu Mammas uzmanību uz šo faktu. Manai Mammai allaž ir bijusi mīksta sirds. Noskaidrojusi, ka blociņu Jānis ir nopircis par kaut kur sakrātām 5 kapeikām, arī man šī summa tika izsniegta, un brālis palīdzēja man to iegādāties grāmatnīcā aiz stūra. Tagad es varēju justies pilnīgi gandarīts, jo mans blociņš bija pat smukāks nekā Jāņa, – manējam bija sarkani vāciņi, kamēr brālim tie bija zili. Es jau sajutos atkal laimīgs, neapjauzdams, ka pavisam drīz tikšu vēl nekrietnāk piekrāpts.

Bet notika tas tā. Tā kā blociņam lapas bija tikai palielas pastmarkas izmērā, tas īsti nebija izmantojams tiešajam pielietojumam – piezīmju veikšanai. Īpašas grūtības tas sagādāja man, jo bērnudārzā gan biju iemācījies rakstīt, bet tikai ar drukātiem burtiem. Turklāt maziņi tie man nepadevās – zīmulis rokā man īpaši neklausīja. Arī Jānim, laikam, bija līdzīgas grūtības, bet varbūt viņam prātā bija kas cits – patiesībā tas nav tik svarīgi. Viņam galvā dzima ģeniāla doma, ka blociņu var pārvērst par cigarešu etviju. Ne jau īstu, saprotams. Vienkārši, nogriežot blociņam muguriņu, lapiņas varēja aizbāzt aiz plastmasas vāciņu maliņām. Tad varēja tās pa vienam izvilkt, sarullēt, un tā izskatījās kā īsta cigarete. To varēja ielikt mutē un zelēt, kā to darīja Sencis (viņš ar īstām cigaretēm, saprotams).

Jānis dažkārt man bija kā īsts brālis, jo palīdzēja līdzīgi ar manu blociņu transformēt par “cigarešu etviju”. Jutos neaprakstāmi priecīgs un lepns, ka tagad man arī ir tik svarīgs priekšmets. Vēlējos to ātrāk nodemonstrēt Mammai. Iegāju senču istabā, nesteidzīgi izvilku no kabatas “etviju”, uztinu smēķi un aizkūpināju to – domās, saprotams, jo man nevienu mirkli nebija ienācis prātā mēģināt aizdedzināt to papīra lapiņu. Spēlēties ar sērkociņiem galu galā bija aizliegts – to man bija iedvesusi Omamma.

Nu, tā es “kūpinu”, un gaidu, ko teiks Mamma. Tā paceļ galvu no burtnīcām (viņa piestrādāja Medmāsu skolā), un visā nopietnībā man prasa, vai es smēķējot un vai es zinot, cik tas ir slikti. Es mēģināju taisnoties, ka tas ir pa jokam, bet viss velti. Mamma gluži negaidot izrādījās galīga nesapraša – viņa runā ar mani tā, it kā man rokās būtu īsta cigarete. Es nokaunos, un apsolos dzīvē vairs nekad nesmēķēt. Tā es sabēdājies atgriežos mūsu istabā. Tur es atrodu Jāni, kas ir atradis blociņam vēl vienu pielietojumu. Viņš katrā lapā ir ko iezīmējis, un, ātri šķirstot lapiņas, liekas, ka zīmējums atdzīvojas kā multenē. Es grābju pēc sava blociņa, bet man tā vairs nava – tikai nožēlojama “etvija”. ESMU ATKAL PIEČAKARĒTS! – Jānis ir nopircis sev citu blociņu vietā. Gribas mesties brālim virsū ar kulakiem, bet viss ir nostrādāts tik ģeniāli, ka man īsti pamata šādai rīcībai. Jānis tomēr izrādās īsts džentlmenis – viņš šādu manu reakciju bija paredzējis, un nopircis otru blociņu arī man.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru