2016. gada 19. novembris

Sirdsapziņas tīrība – Edgars Liepiņš

Un nāku pa taciņu vieglots un tīrs
Ar domu to tālu vēl eju
Ka ne es - bet lūk tur tas bārdainais vīrs
Būs tas, kurš apgānīs dzeju.

Boxer shorts or briefs?” – kādā Holivudas ķinī meitene mēģina minēt par savu puisi. No tā daudz kas “atkarājas” – potenciālā līgavaiņa raksturs, seksuālie paradumi un citas smalkas un ne mazāk svarīgas lietas. Kad mēs augām, nevienam nebija jānoņemas ar šādiem mokošiem minējumiem. Pļūtenes visiem bija vienādas – melni bokseršorti, tajos laikos saukti par “semeikām”. Lai gan nē – bija arī variācija – tumši zilā krāsā. Semeikas, komplektā ar maikām (tās arī nāca divu veidu – baltas un gaiši zilas) veidoja tādu kā obligātu vīrieša apakšveļas komplektu.

Šādā nomācošā vienveidībā mēs dzīvojām labu laiku, līdz notika brīnums. Parādījās jaunas apenes – t.s. “truši”. Tas bija nesalīdzināmi smalkāks apakšveļas gabals – ar semeikām nevarēja pat salīdzināt. Vienīgi, ka šīs jaunās apenes bija pieejamas tikai baltā krāsā, kas likās salīdzinoši nepraktiski, jo mazākās higiēnas problēmas atklājās kā uz delnas. Mēs ar brāli gan atradām šai problēmai risinājumu – palūdzām Mammu mūsu “trušus” nokrāsot “kaki” krāsā, t.i., brūnus. Nu, pēc tam tie ekspluatācijā likās esam čum drošāki. Ņemot vērā akūto tualetes papīru trūkumu, tas nebija mazsvarīgs faktors. Pastāvēja teorija, ka tualetes papīru padomijā neražoja ar nolūku – tas bija vienīgais veids, kā piespiest tautu lietot CK propagandas un Brežņeva “ļično” drukāto vārdu. Vispār tā tas arī bija – sēžot (vai tupot dažkārt) tās pāris minūtes no apkārtējās informatīvās telpas noslēgtā vietā, sanāca lasīt to, kas bija pieejams, un, ja neviens nebija pacenties aprakstīt vai apzīmēt tualetes sienas, nācās iztikt ar to, kas ir – tātad ar Brežņeva runām.

Nuja, atkal man kāja, fuj!, roka – es gribēju teikt – paslīdēja uz fekālas tēmas. Es gribēju te mazliet par Padlatvijas ģērbšanās stiliem un manierēm. Jā, bija parādījušies “truši”, bet semeiku ražotāji nolēma cīnīties ar šo jauno modi, un atjaunot veco, labo kārtību. Parādījās semeikas ASV karoga krāsās. Tās, laikam, bija ļoti lētas, jo Mammas iepirka tās veseliem stāpeļiem. Sencim, Jānim un man tagad tā būs staigāt. Nekas jau briesmīgs nebija – vienīgi pakaļējā vīle šīm pļūtenēm anatomiski sakrita ar cilvēka apakšējām formām, un dažkārt dziļi iesēdās starp vaigiem. Tad radās teju nepanesama vēlme dabūt šo svešķermeni no turienes ārā. Ja tā gadījās kādā privātā vietā, tas nesagādāja nekādu problēmu – džentlmenis sakārto bikses un dodas tālāk. Ja publiskos pasākumos, piemēram, teātra apmeklējuma laikā, nācās ciest. Duāla situācija veidojās uz ielas. Vieta jau it kā gana publiska, bet visus šos cilvēkus tu varbūt redzi vienīgo reizi mūžā. No otras puses – tā kā kauns gar pakaļu grābstīties. Beigās nodomā – pofig! – sakārtojies, un tad no pūļa pēkšņi atskan sauciens: “Sveiks!” – Mērfija likums Padlatvijā gan vēl nebija atklāts, bet darbojās tikpat labi kā tagad.

Tā pienāca laiks, kad pamazām sāku interesēties par meitenēm salīdzinoši nopietnos nolūkos. Kādreiz it kā bezsakarā Mamma man pateica: “Cilvēkam apakšveļai vienmēr ir jābūt kārtībā.” Tas noteikti nevarēja būt teikts bez nolūka. Sāku savas apakšbikses rūpīgi plānot. Ja skaidri bija zināms “babi vsjo rovno ņe pridut” – staigāju semeikās. Ja, bija iespējami varianti – vecajos “kaki” krāsas “trušos”, bet, ja nu iegadījās tā, ka bija skaidri zināms, ka kāds, t.i., kāda – es gribēju teikt – noteikti redzēs manas pļūtenes, tad es šādiem īpašiem gadījumiem glabāju īpašas “izejamās” apakšbikses.

Gadījās arī pa kļūmei, zināms. Reiz sanāca tā, ka mans labākais draugs Agris bija kaut kur uzkāpis uz korķa un pazudis – nebija pat pa nakti pārradies mājās. Pārsla, zināms, apstaigāja visas vietas, kur viņas labākā puse varētu būt iestrēdzis, un mana adrese K.Marksa ielā, protams, bija saraksta galvgalī. Tieši todien, es kopā ar čomiem biju izkodis kādus piecus aliņus, un pēc tam atlaidies pagulēt diendusu, jo sajutos noguris. Īsāk sakot, šādā dvēseles stāvoklī es nebiju gatavs uzņemt nevienu, bet Pārslu vismazāk. Tomēr Jānis bija viņai atvēris durvis un parādījis, kur mani meklēt. Tā Pārsla stāv manas gultas galā, un kā vājprātīga pieprasa, lai viņai atdodot vīru. Man gribētos uzrausties uz pakaļkājām, lai raidītu viņu prom, bet nelaimīgā kārtā atbilstoši apeņu plānam man kājās ir galīgi “neinteresantas” semeikas. Man ir kauns tās salīdzinoši mazpazīstamam cilvēkam parādīt, un tāpēc ir jāpaliek guļam. Līdz ar to Pārsla ir pozīcijā, par kuru saka “the stage is completely yours”. Viņa arī to pilnībā izmanto. Tā vietā, lai aprobežotos ar fakta konstatāciju, ka Agra te nava, nākas noklausīties veselu lekciju par alkohola kaitīgumu un izlaidīgu dzīvesveidu kā sugu. Tas bija salīdzinoši briesmīgi un, kas pats galvenais – nepelnīti.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru