2016. gada 27. decembris

Ietekme


-        “Un kā viņš kļuva par kaut ko vairāk nekā vienkāršs zemnieks?” – prasa man Andrejs. Uz mirkli apstulbstu.
-        “Viņš taču ir vienkāršs zemnieks.” – atsaku, un redzu, ka tagad apjucis ir mans slavenais brālēns.

Jā, patiesi. Kas padara cilvēku “par kaut ko vairāk”? Tā vakara saimnieks bija vienkāršs Latgales zemnieks. Maniem ciemiņiem viņš likās īpašs neparasti sakoptās sētas un vēl pasakainās pirtiņas dēļ. Mēs tur varējām pērties un “baldēt” uz nebēdu. Visu dienu bijām tvarstījuši zives, un, pateicoties tam, ka saimnieks pats te tīklus neliek un arī citiem neļauj, ķērās labi, un tāpēc Andrejam, droši vien, šī vieta arī likās kas īpašs – tā ļāva mums sajusties kā jaunībā, kad makšķerēšanai nebija jāizmanto kaut kādas pārcilvēciskas tehnoloģijas un rīki. Pietika apsēsties laipas galā, iemest pīcku un gaidīt zives. Jā, un tad vēl šī pirtiņa. Pārbūvēta latgaliešu mellā pirts, bet tai nav zudis nenieka no vecās pirts jaukumiem. Smaržīgas slotiņas, lai mēs varētu kārtīgi nopērties, un kur tad vēl baisais lēciens nezināmajā, t.i., aukstajā, tumšajā ūdenī no laipas, kad esi kārtīgi sakarsis uz lāvas. Lidojums kādi divi metri, un tad tevi apņem veldzējošais ezera ūdens. Tu papeldi mazliet nostāk, lai kāds tev neuzlec virsū, atgulies uz muguras un skaties zvaigznēs. Pēc tam vēl graķītis laba dzēriena, un, lūk, Andrejs izsaka minējumu par saimnieku – “kā viņš kļuvis par kaut ko vairāk”.

Jā, Andrejs pilnīgi noteikti ir cilvēks, kas ir “kaut kas vairāk” nekā daudzi citi. Un ne jau tikai tāpēc, ka visi apbrīno viņa fočenes, un Andrejs ir saņēmis gan lokāla rakstura, gan starptautiskas prīzes. Viņš pats ir ārkārtīgi interesants sarunbiedrs – neparasti inteliģents un zinošs. Turklāt prāts viņam allaž nesas uz jokiem. Jā, ja es būtu pazinis Andreju agrāk, nevis tikai pēc piecdesmit, un, uz mirkli pieņemot, ka viņam patiktu periodiski tikties ar mani, Andrejs noteikti būtu ietekmējis manu domāšanu, uzskatus, kā arī dzīvi. Varbūt pat tik lielā mērā, ka es paliktu “par kaut ko vairāk”.

Es domāju, ka lielākā daļa cilvēku vēlas dzīvē būt “kaut kas vairāk”. Citi vienkārši izsaka pretenzijas, ka viņi tādi ir, lai arī tā domāt nav ne mazākā pamata. Atceros, kā kāda krievu oficiera meitiņa bija iemācījusies, uzspiežot pedāli, uz klavierēm noklimperēt kādu dziesmiņu, un pēc tam visiem skaidrot: “Люди делятся на обыкновенные и необыкновенные. Я, например, необыкновенная...

Man nepatīk cilvēku dalīšana īpašajos un parastajos. Laikam jau tāpēc, ka nekas neparasts no manis nav sanācis. Bet gribētos gan. Vienīgi, ka gribēšana vienmēr ir bijuse tāda teorētiska vai, pareizāk sakot, tīri krieviska. Man ne sūda negribas iespringt, lai ko sasniegtu. Gribas, lai viss notiek kā tajā krievu pasakā, kur līdaka izpilda slinkā Ivanuškas vēlmes. Protams, zināma nozīme ir arī tam, ka pats es labi apzinos savu totālo mazspēju, t.i., jelkāda talanta trūkumu. Būtu es apdāvināts... varbūt tad es dziedātu, dejotu vai gleznotu, un tad mans smalkais brālēns meklētu draudzību ar mani, jo es būtu “kas vairāk”.

Dzīvē par “kas vairāk” nereti padara biedrošanās ar cilvēkiem, kas tādi jau ir. Iespējams aplami, bet es uzskatu, ka Ringo nekad nespētu sacerēt nevienu dziesmiņu, ja viņš tik ilgstoši nebūtu spēlējis kopā ar Džonu un Polu, kas pavisam noteikti bija “kas vairāk”.

Es savā mūžā esmu saticis tikai vienu cilvēku, kas ir “kas vairāk” – tas ir Krišs. Mēs vairāk pazināmies 90tajos un drusku vēl pēc milēniuma – pirms mans draugs pārvācās uz Meksiku. Kad es ar šo ērmu sapazinos, es biju visparastākais cilvēciņš, kas dzīvoja visparastāko dzīvi. Tad es satiku Krišu, un līdzīgi, kā reiz izmeta Silvija, viņš man un arī Ingrīdai kļuva par tādu kā skolotāju. Protams, tam nav nekāda sakara ar t.s. izglītības procesu. Vienkārši Krišs ar savu īpatnējo domāšanu, no pirmā acu uzmetiena dīvainajiem uzskatiem un nepārtraukto tiekšanos pēc oriģinalitātes apgāza mūsu pasaulīti ar kājām gaisā. Jāklausās bija cita mūzika, jāskatās citas filmas, un, pats galvenais, bija jāspēj turēties pretī, lai nosargātu kaut daļu no savām lietām – grāmatām, teātri un vēl šo to, jo Krišs jau arī nebija nekāds eņģelītis. Viņš, piemēram, patoloģiski nevarēja ciest teātri. Padlatvijas laikos tas, zināms, bija tāds, kāds tas bija, bet tas nebūt nenozīmē, kas viss ir slikts un peļams.

Jā, Krišs iemācīja domāt, daudz ko atklāja, un tagad man atliek tikai ar ilgām un nostaļģiju atcerēties garās stundas, ko pavadījām, smēķējot mūsu virtuvē un triecot par visdažādākajām tēmām. Vēl Krišu unikālu darīja arī tas, ka ap viņu visu laiku veidojās notikumi. Liktenis saveda viņu kopā ar visādiem īpatņiem; viņš atvēra vienu firmu pēc otras, kas drīz aplipa ar dažādiem ērmiem, kas visbiežāk prasti iedzīvojās uz Kriša rēķina. Es varēju tikai apbrīnot, ar kādu filozofisku mieru Krišs to visu uztvēra. Es nesaku, ka gribētu, lai tie laiki atgrieztos, bet es būtu gatavs atsākt smēķēt, lai manā dzīvē būtu tādi vakari kā toreiz mūsu vai Kriša piepīpētajā virtuvē. Ar visu to ākstīšanos un māžošanos. Un, protams, arī draugiem – Aivaronkuli, Zigmāru un kas vēl tur pie Kriša nāca un gāja. Jā, diemžēl divreiz tajā pašā upē neiekāpsi. Mēs visi maināmies, pat Krišs.

Otrs cilvēks, kas neviļus ir ietekmējis manu dzīvi, ir Klāss. Viņš to ir paveicis pastarpināti – ar grāmatu un savu Šūpuļdziesmu palīdzību. Varētu likties, ka pēc piecdesmit nekas tāds vairs nav iedomājams, bet, lūk, bāc!, un tu jau esi cits cilvēks. Tas gan viss ir daudz sarežģītāk, nekā pirmajā brīdī varētu likties.

Nuja, tā es šo cilvēku ietekmē esmu počķī “kas vairāk”. Žēl tikai, ka počķī neskaitās. Vai nu tu esi, vai neesi.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru