2017. gada 29. janvāris

Par Šūpuļdziesmām - bez plāna un vīna

Visi ir pieraduši sagaidīt no Klāsa faktiem bagātus atstāstus par mūziku. Tāpēc Šūpuļdziesmas mani pārsteidza ne pa jokam. Nekādu muzikālu aprakstu, pamatojumu un gudrību – tikai atmiņas, sajūtas un... dzeja. Pēdējais mani satrauca visvairāk, jo esmu liels dzejas nedraugs (vispār par to man ir kauns, un klusībā ceru laboties kādreiz). Katrā gadījumā nedomāju, ka kāds varētu lielīties, ka viņš no Klāsa kaut ko tādu jau bija gaidījis.

Cilvēki mēdz atskatīties atpakaļ uz savām dzīvēm, un katrs to dara savādāk. Viens savas gaitas atcerēsies pēc konkrētā laikā ieņemamā amata vai dienesta pakāpes, cits pēc automašīnas, ar ko braucis vai sievieti, ko mīlējis. Melomāniem tā ir mūzika. Gandrīz katrs būtiskākais notikums, pavērsiens vai atgadījums parasti saistās ar kādu albumu, kas tobrīd klausīts, un liekas it kā saaudzis ar to. Dažkārt ir vēl trakāk – pati mūzika ir tas notikums, kas izmaina dzīvi un tās tecējumu vienā vai otrā virzienā.

Tāpēc es neesmu pārāk pārsteigts par Klāsa domu, atskatoties atpakaļ, izmantot albumus kā robežzīmes. Kā jau teicu – mani pārsteidza forma. No otras puses – nekādu pārsteigumu šeit. Klāss saskarē man vienmēr ir licies ārkārtīgi emocionāls, un patiesībā es pie sevis esmu brīnījies, kā viņš spēj rakstīt tik nopietnas un faktiem bagātas grāmatas par mūziku. Klāss klausās mūziku, kaifo no tās un grib dalīties ar savām sajūtām ar citiem. Zināšanas, kurš ko un kāpēc, mazākais sarunas laikā, no Klāsa nedzirdēsi.

Īsāk sakot, Klāss ir uzrakstījis savu sajūtu un atmiņu grāmatu, un, manuprāt, viņam vajadzētu izbīties (man tā būtu), kad ieraudzīja manu fočeni ģīmjgrāmatā, kur bija attēlota Šūpuļdziesmu grāmata ar tajā iespraustu zīmuli – tātad kāds raksta piezīmes. Patiesībā uztraukumam nav ne mazākā pamata. Es vienkārši atzīmēju ar cipariem albumus – man kā jau datoristam – patīk visu saskaitīt (cita starpā, tā arī nesapratu, cik tieši albumu grāmatā apskatīti). Es noliku atsevišķi Šūpuļdziesmu albumus Klāsa izvēlētajā secībā. Tad katru vakaru noklausījos pa vienam, lasot atbilstošo aprakstu. Manuprāt, tā ir vienīgā saprātīgā metode, kā rīkoties. Lai gan no otras puses – gandrīz visa mūzika ir līdz kaulam pazīstama, un daudzi to atceras no galvas.

Jā, grāmata ir domāta sagatavotiem (zinošiem) lasītājiem. Klāss gan piezīmēs norāda, uz ko viņš atsaucas, bet ar to, protams, nepietiek. Piemēram, ja tu salīdzinoši daudz zini par Pink Floyd un Rodžera un Rika attiecību peripetijām, tad Klāsa aprakstam ir daudz lielāka nozīme, jo zini, kas viss aiz tā slēpjas. Klāss jau tikai dod mājienu; katram pašam ir jāspēj izdomāt un saprast.

Atskati uz albumiem, kas saistās ar kādiem Klāsa personīgiem piedzīvojumiem un atmiņām, ir vēl grūtāk aptverami. Tas ir, es gribēju teikt, ka tas nav iespējams – ja nu vienīgi pašiem tuvākajiem Klāsa cilvēkiem. Tad atliek tikai priecāties par dzeju. Saprotams tiem, kas spēj to novērtēt – es šajā lauciņā nelīdīšu – savādāk visi smiesies.

Kopumā jāsaka, ka Klāss šo grāmatu ir rakstījis pats sev. Tomēr viņa cienītāju pulks, pie kā es pieskaitu arī sevi, to noteikti novērtēs. Var, kaut vai, vienkārši atlasīt grāmatā apskatītos albumus, nolikt tos atsevišķi, lai vienmēr būtu pa rokai, kad gribas paklausīties patiešām foršu mūziku. Es tieši tā arī izdarīju.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru