2017. gada 27. janvāris

Sacerējumi un Šūpuļdziesmas

Skolā mums mācīja, kā ir jāraksta sacerējumi. Viss sākās ar tēmas izvēli. Skolotāja teica: “... un tikai neiedomājieties izvēlēties brīvo tematu! Pirmajā mirklī liekas, ka tas ir viegli, bet patiesībā nav nekā grūtāka – tur taču viss ir jāizdomā pašam. Ja kāds tomēr izvēlēsies brīvo tematu, tad nebrīnieties, ja vēlāk viņa vai viņas rakstītais nonāks “Dadzī” rubrikā “no skolēnu sacerējumiem””. Jā, tas neizklausījās iedvesmojoši. Lai galīgu atsistu katru patiku rakstīt par brīvo tematu, skolotāja mums dažkārt citēja fragmentus no mūsu darbiem par tiem pašiem vecajiem, labajiem literārajiem tematiem. Ko tik tur nenācās dzirdēt! Piemēram, “Rakstnieki saprata, ka no viņu spalvām baidās vairāk nekā no šautenēm!” Bija jau vēl, bet diemžēl vairāk neviens stila ziediņš man nav palicis prātā – laikam “eklērs”, t.i., skleroze, es gribēju teikt.

Vispār skolotāja varēja arī tā nepūlēties šajā sakarā. Rakstīt par brīvo tematu nebija iespējams tāpēc, ka mēs nedzīvojām brīvā valstī. Toreiz gan es to tik skaidri neapjautu kā šodien; tomēr man nebija ne mazāko šaubu, ka skola negrib zināt to, ko es patiesībā domāju par dzīvi. Es tīri instinktīvi jutu, kur ko drīkst runāt, ja negribējās piesaistīt “orgānu” uzmanību. To man bija teicis arī Sencis – katram gadījumam. Es gan visu sapratu arī bez viņa brīdinājumiem.

Nuja, bet atpakaļ pie sacerējuma rakstīšanas. Kad pietuvojās “vēziskais” brīdis, ka atkal mums bija jāraksta sacerējums, skolotāja mums īsumā atgādināja, kā tas ir pareizi jādara. No sākuma ir jāsastāda plāns, kam pilnīgi noteikti ir jāsastāv no ievada, iztirzājuma un nobeiguma. Turklāt iztirzājumā ir jābūt mazākais trīs punktiem. Citādāk visi smiesies, ka ievads un nobeigums aizņem vairāk vietas nekā pats stāstījums. Būtu labi, ja vienam no iztirzājuma punktiem būtu arī apakšpunkti. Ja gribat saņemt labu atzīmi, tas ir pat ļoti ieteicami.

Par pašu rakstīšanu. Dažkārt esot grūti iesākt, bet tad nonāc tāda kā auļojoša zirga mugurā, ka knapi spēj pierakstīt to, kas tev ir prātā. Tas nekur neder. Jāraksta ir lēnām, nesteidzoties un izsvērti. Vēl skolotāja brīdināja no aprakstāmā literārā darba satura atstāstīšana, kas gan nebija pārāk liels grēks, ja trijnieks likās apmierinoša atzīme kā man, piemēram. Vai tad učene nevēlējās vienkārši pārbaudīt, vai obligātās literatūras darbs ir izlasīts? Toreiz es ļoti lepojos ar savām spējām izlasīt kaut ko pavisam nebaudāmu. Piemēram, Annas Sakses “Pret kalnu” vai Andreja Upīša (Upīta?) “Zaļo zemi”.

Nuja, atstāstīt nebija labi, bet tikpat slikti vai vēl sliktāk bija pārrakstīt latviešu literatūras mācības grāmatu. Jāatzīstas, ka man vienmēr bija vilinājums tā rīkoties, jo tur viss bija sarakstīts tieši tā, kā učenei vislabāk patika. Politkorekti – ar paklanīšanos partijas un valdības virzienā, pietiekoši skaidri un saprotami, bez pārlieku sarežģītiem un samežģītiem izteicieniem. Diemžēl arī skolotāja to bija lasījusi, un paņemt ko no mācību grāmatas bija pagrūti. Glābiņš bija kāda cita grāmata – “Latviešu literatūras antoloģija” – laikam tā to sauca. Tad es parasti lietoju šādu tehniku – vienu teikumu no antoloģijas, vienu no mācību grāmatas un vienu – baigi samocīto – no sevis. Tas “no manis” parasti bija tas pats vecais, labais satura atstāstījums. Tad vēl jāieliek pāris citātu no oriģināldarba, lai teksts sanāktu garāks, un darbs bija gatavs.

Vēlāk, kad lasīju, allaž brīnījos, kā viens cilvēks var kaut ko tik stulbu un nesakarīgu uzrakstīt. Učene, laikam, pārlieku par to neraizējās – viņas uzdevums bija tikt galā ar gramatiku. Gods, kam gods, bet vairāk par 42 kļūdām es vienā sacerējumā nekad neielaidu. Tas, protams, neskaitot stila kļūdas. Tās nāca atsevišķi.

Tomēr skolotājas Rudzītes dresūras iespaidā es pamazām iemācījos rakstīt gramatiski pareizi, un tad učene sāka mani čakarēt par saturu. Manos sacerējumos neesot paša domu. Mjā, tā bija vistīrākā patiesība! Es taču nerakstīju sev, bet viņai, t.i., to, ko viņa gribēja no manis dzirdēt. Kāda gan tur varēja būt attieksme no manas puses? Reiz gan man izdevās izpelnīties viņas atzinību. Rakstot par “Lāčplēsi”, es izteicos apmēram tā – “Kangara zemiskums man liekas pretīgs”. Nu, tad es tiku slavēts. “Ļoti labi!” – skolotāja piezīmēja lapas malā.

Augstākais punkts manās sacerējumu rakstīšanas gaitās bija reize, kad temats bija “Ko es teiktu māmiņai 8. martā”. Mjā, tas taču faktiski ir brīvais temats – es nodomāju, un sajutu, kā man notirpst pakaļējais nervs. Ko nu? Turklāt jāraksta bija stundā, un atrast ko līdzīgu kādā grāmatā nebija iespējams. Mhm. Vispār es skaidri zināju, ko teikšu Mammai 8. martā. Vienkārši apsveikšu. Tomēr učene noteikti grib, lai raksta daudz; lai raksta baigi čum – kādas 3 lapas mazākais. No otras puses, ja rakstītu to, ko es nedomāju, tas būtu nepareizi. Prātoju, prātoju un beigās padevos vilinājumam, un uzrakstīju īsāko sacerējumu savā dzīvē. Tas sastāvēja no viena teikuma “Apsveicu 8. martā!” Es vairākas reizes to pārlasīju, lai pārliecinātos, ka neesmu ielaidis ne ortogrāfijas, ne interpunkcijas, ne stila kļūdu, jo darbs tomēr bija salīdzinoši īss, un salaist tādā kļūdas nebūtu smalki.

Nezinu kāpēc, bet učene satrakojās. Ielika man divi gan par saturu, gan gramatiku, kas, cita starpā, man likās negodīgi. Tomēr trakākais bija tas, ka izsauca Senci uz skolu. Vot, tā!

Kad pārgāju mācīties uz 7. skolu (no 50. mani izmeta), tur situācija ar sacerējumiem bija nedaudz citādāka. Skolotāja bija drusku pasista uz literatūru, un vairāk par visu gribēja, lai mēs rakstām brīvos tematu, īsāk sakot, lai mēs domātu. Pēc 50. man tas likās pretdabiski, un es turpināju tādā pašā garā, kā biju mācīts. Tad Čerņevska – tā sauca skolotāju – reizi pirms sacerējuma piegāja pie tāfeles un uzzīmēja punktu. “Tas ir jūsu temats!” – viņa aukstasinīgi paziņoja. “Nu gan ir dir...ā” – pie sevis spriedu es, iedams mājās no skolas. Ko lai raksta? Tā učene taču ir dulla!

No otras puses man prātā ienāca vecfāters, kurš reiz pastāstīja līdzīgu gadījumu ģimnāzijā. Tur pasniedzējs esot parādījis pirkstu, un pateicis, ka tas ir sacerējuma temats. Es izbrīnījies vaicāju Opapam, ko tad šis rakstījis? “Ā, tas nemaz nav grūti. Var spriest, ka viens pats pirksts nav nekā daudz vērts, bet cilvēkam plaukstā, kopā ar citiem, tas ir varen noderīgs, utt.” Vecfāters stāstīja vēl šo un to, ko es acumirklī vairs neatceros, bet toreiz es sapratu, ka nav bezizejas situāciju, ir tikai apjukuši cilvēki – kā esot teicis kāds armijnieks. Izejai ir noteikti jābūt, man tikai ir nedaudz jāpadomā.

Tā tas arī izrādījās. Man toreiz bija pieklīdis grupas "Prusaki" ieraksts, kur bija dziesma “Galapunkts” – vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā derēja pa pirmo zorti, jo gabals patiesībā bija tāds garāks teksts, ko dziedātājs norunāja salīdzinoši monotonā manierē. Tikai beigas nederēja, jo tur bija kaut kas par brīvību, kas galīgi nederēja padomju skolās.

Uzliku uz maģa lentu un pierakstīju visu dziesmu. Nedaudz par īsu – knapi divi lapas, bet gan jau “sojģot dļa seļskoj mestnostji”. Tā tas arī notika. Čerņevska man bez vārda runas ielika “teicami”. Paldies, dievam viņa neaizrāvās ar trimdas latviešu rokmūziku. Savādāk man būtu vāks.

Nuja. Vispār es biju atvēzējies rakstīt pat Klāsa “Šūpuļdziesmām”. Negribējās nohaltūrēt – tātad vajadzēja sabīdīt plančiku. Zināms, es vairs nelietoju shēmu “Ievads-Iztirzājums-Nobeigums”. Tā vietā es uzšņāpju kaut kādas tēzes, teicienus, vai atmiņas – visu, kas man ienāk prātā. Tad sakārtoju tās puslīdz saprotamā secībā, un tad varu rakstīt. Tajā mirklī es paskatos uz Klāsa tekstu, un mani pārsteidz nosacīta līdzība formātā. Mans “plāns” savā ziņā ir līdzīgs Klāsa tekstiem.

Klās, vai tas būtu plāns kam lielākam?



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru