2017. gada 11. janvāris

Vecums

“This is the last mornin' that I wash in rusty water
Tryin' to shave a face that I don't even recognise”
Last Morning – Dr. Hook

Bērnībā man likās, ka veciem cilvēkiem piemīt viedums. Ko tieši es ar to sapratu, tagad ir grūti paskaidrot. Vienkārši, sasniedzot noteiktu vecumu – parasti tā ap septiņdesmit – cilvēku sejas vaibsti ieguva kaut kādu apskaidrību, pat mirdzumu, kas sevī ietvēra gudrību un labestīgumu. Tādas bija abas manas vecmāmiņas, arī vectētiņš un citu bērnu vecvecāki. Es labu laiku lauzīju galvu, kā vecīši iegūst šo viedumu, un toreiz nācu pie secinājuma – ar grumbām. Viņiem visiem bija neskaitāmu sīku grumbiņu izvagotas sejas, kas padarīja tās viedas – t.i., tā man toreiz likās. Centos iedomāties, kā es pats izskatītos, ja kļūtu grumbains. Seja man bija gluda kā skuķim, un tas likās neparasti kaitinoši, bet es nezināju, ko lai tādu sadara, lai ko mainītu.

Reiz salīdzinoši pavēlu vakarā iekāpu trolejbusā, kas izrādījās gandrīz tukšs – es varēju bez grūtībām atrast sev sēdvietu. Man pretī sēdēja divi cilvēki jau gados. Skatoties uz viņiem, mani pārsteidza uzreiz vairākas lietas. Vienkārt, viņi abi bija ļoti smalki ģērbušies. Dāmai – pat toreiz nespētu dēvēt viņu par biedreni – bija smalks un, acīmredzot, dārgs kažoks. Arī kunga mētelis nebija no prastajiem – ar bebrādas vai kāda cita zvēra apkakli, bet galvā viņam bija tāda paša materiāla cepure. Tomēr ne jau tas saistīja manu uzmanību. Vīrietim bija neparasti truli sejas vaibsti un milzīgs, uzblīdis degums, kas savā ziņā atgādināja marinētu gurķi; tikai, ka nebija zaļš. Tas rēgojās tādā kā iesarkani lillā tonī, un likās, ka nedaudz maina krāsu atkarībā no apgaismojuma. Vecis bija piedzēries, un par kaut ko lūdzās piedošanu kundzei. Sāku pētīt arī viņu. Neparasti bāla un noļumuse seja – tā atgādināja svaigi balsinātu pūpēdi. Dāmai nebija uzaču – to līnija bija iezīmēta ar zīmuli. Sejā izdalījās neparasti koši uzkrāsotas lūpas – uz mirkli pat likās, ka viņai tās asiņo. Tomēr, lai cik centīgi nebija lietota kosmētika, viens bija skaidrs – šī sieviete ir ļoti veca, krietni vecāka par savu pavadoni. Cik tieši viņai ir gadu, bija grūti pateikt. Starp 70 un 100 – es nodomāju. Sieviete bija aizkaitināta, viņas acis zibeņoja. Viņa centās izturēties tā, it kā savu pavadoni nemaz nepazītu, bet laiku pa laikam aizmirsās un izmeta pa dzēlīgai atbildei, kuras, atšķirībā no veča tērgāšanas, es nespēju saklausīt. Un tad pēkšņi atskārtu – šai vecajai kundzei nepiemīt ne pilītes vieduma. Man tas bija sava veida atklājums – es pirmo reizi apjautu, ka ne jau visi cilvēki noteiktā vecumā mēdz būt viedi.

Šodien es nonīku kādu pusstundu rindā pie acu ārsta, un kā tas gadījās kā ne, bet visu šo laiku man sanāca vērot gados vecāku cilvēku sejas – to kopā bija kādas padsmit. Ar nepatiku atklāju, ka uz zināmu viedumu varēja pretendēt tikai viena gados veca sieviete. Tomēr arī viņa 100% nekvalificējās. Viedai sejai piemīt gaišums, kamēr šī sieviete izskatījās nomocīta, pelēka un skumja.

Pārējie vai, pareizāk sakot, pārējās, jo vīriešu bija ļoti maz, atstāja uz mani visnepatīkamāko iespaidu. Kaut vai šīs divas, kas sēž tieši pretī. Jā, gados, bet ģērbušās, it kā viņas būtu vēl kādas jaunules. Tikai ka ar gadiem apģērbs ir noplucis, un tas nevis apslēpj korpulenci, no kā abas cieš, bet gan vēl vairāk to izceļ. Nezinu kāpēc, bet par to nelaimīgs jūtos viņu vietā, jo meitenes pašas ir salīdzinoši apmierinātas un visu laiku par kaut ko čalo, šūpodamas zilajās bahilās ieautās kājas. 

Bet kur ir palikuši viedie? Kas vispār kādreiz viņus par tādiem darīja? Divi pārdzīvotie kari un vēl revolūcija piedevām? Varbūt. Mājās ieskatos spogulī (vispār man nepatīk to darīt – neesmu vairs ne jauns, ne skaists), un saprotu – tu jau arī nebūsi nekāds viedais.  

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru