2017. gada 5. marts

Bobs Dilans

Ir iespējami tieši divi iemesli, kāpēc es kādu mūziku klausos reti – vai nu man tā ļoti patīk, vai arī – tieši pretēji – ne pārāk. Tos, ko uzskatu par galīgiem draņķiem, neklausos nemaz, bet izcilības kā, piemēram, Onkuli Tomu, bītlus, cepelīnus vai Pink Floyd es izvelku dienasgaismā tikai tad, kad sajūtu, ka ilgāk bez viņiem vairs nespēju iztikt. Tā es sargāju sevi no tā, ka izcilniekus klausītos pārāk bieži, kā tas dažkārt man gadījās bērnībā. Tad pastāv risks, ka viņi gluži vienkārši pieriebjas.

Bobs Dilans pilnīgi noteikti pieder pie šiem izredzētajiem, kurus klausos reti. Manā īpašumā gan ir tikai viena viņa vinila plate – Tempest. To tad arī es periodiski izvelku no plaukta, lai baudītu mākslu po-fenšuju. Protams, iztikt ar vienu vien albumu Boba gadījumā būtu vienkārši smieklīgi. Laiku pa laikam sameklēju arī Highway 61 Revisited (mans favorīts) vai vēl kādus 5-6 citus albumus no dažādiem Boba karjeras periodiem. Dažkārt vēl brūķēju vienu otru izlasīti, piemēram, 2013. gada The Platinium Collection, kurā ir ātri izskriets cauri Boba daiļradei. Tā es pārvaru asu Boba Dilana trūkumu organismā, t.i., manā prātiņā – es gribēju teikt.

Pirms gadiem 2-3 man sagribējās tā pa īstam saprast Boba mūziku. Nolēmu secīgi iziet cauri visiem viņa albumiem, lai labāk spētu tos sajust. Pat sataisījos dokumentēt savas smalkās jušanas, un publicēt tās blogā. Aplauzos, saprotams. Mūzikas vienkārši izrādījās pārāk daudz, un tā bija pārāk atšķirīga. Lai saprastu, kas ir pārmaiņu cēlonis, biju spiests lasīt daudz skaidrojošu materiālu, un beigās es no tā visa gluži vienkārši noguru. Jā, Bobs Dilans ir neparasti labi dokumentēts mākslinieks. Liekas, katrs viņa solis ir smalki aprakstīts un izanalizēts, tā atstājot ļoti maz vietas vēl kādam viedoklim.

Noklausījos albumus, bet man neveidojās kopaina – drīzāk likās, ka grimstu nebeidzamā haosā. Tā, nekādu apskaidrību neieguvis, es atmetu sākotnējo domu izprast Dilana mūziku kopumā. Bobs izrādījās pārāk liels manām ierobežotajām prāta spējām. Tas gan netraucē mani turpināt viņu klausīties.

Tā es mierīgi vadītu savas dienas, bet vajadzēja taču sagadīties tā, ka pusdullie literāti iešķieba Bobam Nobela prēmiju, un mākslinieka vārds iekaroja ziņu virsrakstus. Visiem tas bija uzmanības zenītā – vieni lādējās, ka prēmija literatūrā nedrīkst tikt piešķirta mūziķim, citi atzina, ka var gan, taču Bobs nav tas īstais – ir vēl citi čum labāki. Melomāni savukārt atklāti kaifoja par šo faktu – Klāss Artteritorijā kā vakara albumu ielika Modern Times ar attiecīgu komentāru, bet, mums pārējiem, atlika vien spiegt no sajūsmas.

Tad uzradās vēl viens tipāžs – Mikus Solovejs, kas TVNetā publicēja tik viedu un pilnīgu stāstu par Bobu, īpaši izceļot 10 tā labākos albumus, ka visiem mutes bija ciet. Albumi (varbūt tikai ar vienu otru piebildi) bija atlasīti riktīgie. Par katru īpašs stāsts, pievedot dažādus salīdzinājumus ar izcilākajām lietām mūzikā, dzejā, literatūrā. Plus vēl autora viedoklis par dažādām dzīves situācijām un peripetijām, kas viss kopā veidoja vienkārši fantastiski garšīgu un pat saprotamu Boba Dilana dzīves stāstu. Vienīgās šaubas radās saistībā ar reliģijas lietām, bet tur, cik es saprotu, Solovejam pārlieku plašas izvēles nav – viņa saistība ar kristīgo baznīcu uzliek viņam zināmus pienākumus ierobežojumu veidā. Tomēr raksts pats par sevi bija izcils – to atzina itin visi. Pat Mielavs ģīmjgrāmatā novaidējās, cik gan tas ir labs.

Jā, tāds tas patiešām bija, un pēc tā izlasīšanas es sapratu divi lietas. Vienkārt, kāpēc man pašam nekas nebija sanācis manā kuslajā mēģinājumā saprast Dilanu – vienkārši prātiņš man ir par īsu. Otrkārt, ka ne pie kādiem apstākļiem nedrīkstu atkārtot šādu vingrinājumu – mēģināt saprast Boba mūziku.

Nu, ja jau reiz kaut kas ir tik skaidri nolemts, es, zināma lieta, rīkojos tieši pretēji. Tagad man vienkārši ir jātiek skaidrībā ar šo tematu, lai noformulētu savu, neatkarīgu spriedumu. Turklāt Ingrīda man iedāvināja grāmatiņu par Boba Dilana gaitām šeit, zemes virsū, kas man noteikti palīdzēs šajā ceļojumā. Droši vien, ka nekas prātīgs nesanāks, bet manī mīt kaut kāds velniņš, kas neļauj man rimties un palikt mierā – tas dzen mani uz priekšu. Tātad – visticamāk turpinājums sekos.

As It Began

 Bob Dylan (1962)

Pirms gadiem 4-5, kad pirmo reizi apmeklēju Blūza Svētkus Siguldā, tur notika sacensības starp vairākām blūza komandām – uzvarētājs brauca uz līdzīgiem mačiem Holandē. Šī iemesla dēļ gaisotne finālā likās pat nedaudz saspringta – laikam jau visi vēlējās braukt uz Amsterdamu uzvilkt kādu kāsīti. Tāpēc jo lielāks pārsteigums visiem bija, kad uz skatuves iznāca pirmā grupa, kas bija kvalificējusies Latvijas finālam, – tie bija 13-14 gadus veci tīņi. Blūzs tomēr ir žanrs, kur “labs cilvēks” izkliedz savu sāpi – kāpēc sieva nedod, viskijs beidzies un taml. Kā gan jaunieši ko tādu spēs izdziedāt? Viņi tomēr turējās godam – solists bija pilnībā ticis skaidrībā ar blūza ideju, t.i., sapratis “vecā vīra sāpi”.

Kāpēc man tas tagad nāk prātā? Arī Bobs savā debijas albumā liekas pilnībā izdzīvo gados veca cilvēka, kuram dzīvē maz kas vairs ir mīļš, sajūtas. Nezinātājam ir pat grūti iedomāties, ka dzied gados jauns puisis, no kura drīzāk gribētos sagaidīt kaut ko romantisku un maigu. Turklāt Bobs pārsvarā dzied ne savas dziesmas, bet gan klasiskus blūzus un folk dziesmas.

Ar visu to šis albums man vienmēr ir licies gaužām simpātisks. Tam, protams, ir savi trūkumi – nejēdzīgā mutes ermoņikas spēle, kas griež ausīs, kā arī emocionāli tas ir gaužām nabadzīgs – Dilans vēl nav apguvis 100 ironijas nokrāsu, kas viņam ir tik raksturīgas vēlāk. Tomēr enerģiskais skanējums ir visai atraktīvs; turklāt šeit ir leģendārais gabals House of the Rising Sun, kas vēlāk Animals interpretācijā, manuprāt, kļuva par tādu kā hipiju himnu. Boba versija ir vismaz tikpat dižena, ja ne vēl labāka – vienīgi ka akustiska. Vēl atmiņā man palikuši See That My Grave Is Kept Clean un In My Time of Dyin'. Pēdējais gan varbūt tā iemesla dēļ, ka Led Zeppelin vadošo lomu manā galvā vēl neviens nav atcēlis.

Kāpēc šajā diskā Bobs skan tik dusmīgs? “Loceklis” viņu zina. Varbūt iemesls meklējams viņa ķīviņā ar radītāju, kas vēlējās, lai dēls pārņem ģimenes biznesu, nevis blandās apkārt pa klubiem ar ģitāru plecos un tām nolādētajām mutes ermoņikām statīvā pie mutes. Bet varbūt šeit atkal ir iemaisītas sievietes, protestētājas pret dzīves nebūšanām.

Lai kā tas arī nebūtu, es, drošības labad noklausījos divus bootleg koncertniekus, kur Bobs spēlē kaut kādos Ņujorkas klubos. Mani tie pārsteidza. Pirmajā Dilans dzied He was a friend of mine – tik skaisti un izjusti, ka pirmā doma ir – sasper jods to studijas albumu ar visu, kas tajā ir – pietiek ar vienu šādu dziesmu, lai gūtu pilnu satisfakciju. Ainars tādu noteikti pagodinātu ar apzīmējumu “vešķ”. Tālāk Riding In My Car Bobs rauj vaļā īsti bezbēdīgi. Šī dziesma palikusi man atmiņā Donovana izpildījumā. Nu, izrādās, ka Dilans nebūt nav tāds “heiteris”, kā varētu padomāt, noklausoties viņa pirmo oficiālo disku.

Otrajā koncertniekā atrodams tādus mīļumus kā A Hard Rain's a-Gonna Fall un Don't Think Twice, It's Alright – abi gabali no Boba otrā diska. Tas, protams, ir diži, bet mani vairāk interesē dziesmiņa ar nosaukumu Cocaine – ar to es iepazinos, klausoties Džeka Eliotu (Jack Elliott) un Bertu Janču (Bert Janch). Vispār tipiski labais. Vēl pieminēšanas vērts ir Barbara Allen.

The Freewheelin’ Bob Dylan (1963)

Ja albumam būtu jāpiekarina birka, tad šim tādu atrast nebūtu grūti – Blowin' In The Wind it kā pats uzprasās. Šis ir viens no retajiem gabaliem, ko es iepazinu, manuprāt, vēl 60tajos, un gaužām aplamos apstākļos. Lieta tāda, ka tā bija it kā kaversija latviešu valodā. Dziesmas jēga bija pamainīta. No pretkara tematikas nekas nebija palicis pāri – drīzāk tā bija pārvērtusies savā pretstatā, jo vārdi bija aptuveni šādi (ja pareizi atceros): “Jel cik pa ilgi, un zēns izaug vīrs, un iemācās naidnieku nīst”. Tobrīd es nevienu mirkli nešaubījos, kurš ir mūsu ienaidnieks, vienīgi tā pa riktīgam nīst varbūt arī ka neiemācījāmies.

Pretkara domāšana manī attīstījās ievērojami vēlāk 70tajos, un savu apogeju sasniedza 80tajos, kad biju parauts krievos. Es tajā laikā savus pacifistiskos uzskatus neslēpu; drīzāk demonstratīvi uzsvēru – manu piezīmju burtnīcu rotāja pretkara simbolika. Ofiņiem tā dikti nepatika, bet es vienmēr izaicinoši atbildēju, ka PSRS Bruņoto Spēku galvenais uzdevums ir nosargāt mieru, un tāpēc šis zīmējums ir kā nekad vietā.

Jādomā, ka arī Bobam pašam nebija nemaz tik viegli nostāties protestētāju pusē. Amerikā 60to sākumā tas nemaz nebija modē; vēl gluži nesen darbojās Pretamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija, tika vajāti mākslinieki un liberāli domājoši pilsoņi. 

Nu, tas tā – ne pa tēmu. Tajā laikā mani uzskati sakņojas Lenona, ne Dilana mūzika – es vispār tā īsti nezināju, kas tas Bobs Dilans īsti ir par zvēru. Kaut kāda miglaina nojauta gan bija, jo žurnālā “Liesma” bija nopublicēts kaut kāds raksts par Dilanu.

Man The Freewheelin’ Bob Dylan tiešām patīk, jo te var sajust ievērojamu progresu salīdzinājumā ar pirmo albumu, kas man – kā jau iepriekš teicu – likās ļoti vienpusējs. Jādomā, ka tajā laikā Dilans kā mūziķis auga ne pa dienām, bet gan stundām.

The Times They Are A-Changin' (1964)

Viss turpinās, ja neskaita, ka mainās meitenes. Es specifisku nepūlos noskaidrot Boba privāto dzīvi, bet nevar nepamanīt, ka Sjūzenu, kas ir uz Freewheelin’ vāka fotogrāfijas, ir nomainījusi Džoana Baeza. Viņai tiek veltītas dziesmas, nāk atzīšana – mazākais kā dziesmu autoram. Ja var ticēt nostāstiem, šajā laikā Bobs burtiski raujas pēc atzīšanas – viņam ātrāk gribas iekosties slavas ābolā. Vienlaicīgi viņš saprot, ka ar pliku protesta dziesmu, t.i., primitīvo uzstādījumu “pret A-bumbu un pret nevienlīdzību” ir par maz, lai piesaistītu plašākas publikas uzmanību. Bobs sāka pētīt problēmas, kas satrauc cilvēkus. Nereti tie tikai ārēji liekas brīvi un neatkarīgi savos lēmumos. Patiesībā ir simtiem lietu, kas mūs var sapīt no galvas līdz kājām – hipotēka, nauda bērnu izglītībai – vēl daudz kas cits. Ja ar šodienas acīm paskatos uz šīm problēmām, man sāk likties, ka situācija ir tikai pasliktinājusies – cilvēki vienkārši vairs nevēlas būt brīvi. Tā vietā tiek meklēta “stiprā roka”, kas pabalstīs, aizstāvēs, bet, galvenais, pasargās no nepieciešamības pašam domāt un pieņemt atbildīgas izvēles. Daudziem gribas atstāt to kādam mistiskajām glābējam tur varas piramīdas augšā. Šausmas.

Nuja, no šā diska man vispazīstamākais gabals ir Ballad of Hollis Brown. Mūs ar to iepazīstināja Nazareth. Šausmīgākais zāģa gabals! Tik smags, ka reti kad kāds spēja to izciest do golam. Dīvainākais tas, ka pat tad (70tajos) šī bija viena no dziesmām, kuras saturu mēs visi labi zinājām. Doma, ka cilvēks nošauj savus bērnus un sevi, jo nespēj tos uzturēt, likās vienkārši ārprātīga. Pie mums Padlatvijā nekas tāds nebija iedomājams – maize maksāja 14 kapeikas, un tā bija pieejama katram. Tāpat kā kaut kāda iztikšana.

Jā, vēlāk gadījās dzirdēt šo dziesmu Ninas Simonas izpildījumā. Tumšādainā dziedātāja iegrima tādā kā transā un burtiski izkliedza tās vārdus. Neapšaubāmi iespaidīgākā šā gabala versija.

Another Side Of Bob Dylan (1964)

Pozitīvs pofigisms – pirmais, kas nāk prātā šā diska sakarā. Šeit vairs nav protesta dziesmu – Dilana otrā puse kā nekā. Albums visumā foršs, bet liekas, ka kaut kas tuvojas. Kas tieši – grūti pateikt. Varbūt lēciens country virzienā – Bobam dikti patīk Džonijs Kešs. Tikpat labi var izrādīties popss – Dilans klausās bītlus, un, ja var ticēt baumām – viņi klausās Boba dziesmas. Kaut kas notiks, bet kas?



Electricity

Bringing It All Back Home (1965)

Dilans neapšaubāmi ir ģēnijs – līdzīgi kā Pikaso glezniecībā. Arī liktenis viņiem savā ziņā līdzīgs – pirms tā pa īstam uzsākt savu lidojumu pa pilnam piesūkties ar priekšgājēju idejām un nostādnēm, bet tad vienā brīdī aiziet no šā drošā un paredzamā ceļa, lai sāktu kaut ko savu. Šajā sakarā nāk prātā dāņu komiskā filma par Pikaso dzīvi – aina, kā jaunais mākslinieks Parīzē noīrēja darbnīcu – saimniece par izīrējamo telpu spēja pateikt tikai vienu vārdu – Electricity!  To gan sapratīs tikai tie, kas šo ķini ir redzējuši.

Jā, bet tieši šis vārds – Electricity – raksturo izmaiņas Boba mūzikā. Klausoties “Megijas fermu” no All Back Home, ar ko viss esot sācies, mani nepārņem sajūta, ka tas ir kaut kāds kvalitatīvs lēciens Dilana mūzikā. Gabals, protams, foršs, bet, ja man jāsalīdzina ar Mr. Tambourine Man, Gates Of Eden, bet īpaši It's Alright, Ma (I'm Only Bleeding), tad man ir jāatzīstas, ka akustiskais Dilans man patīk labāk. Mūzika ir daudz krāsaināka un interesantāka. Tomēr lūzums ir noticis – sākas Dilana “elektriskais periods”.

Highway 61 Revisited (1965)

Tomēr kas ir All Back Home salīdzinājumā ar Highway 61? Tas ir slikts tonis kādu gabalu vai pat albumu izcelt pār pārējiem, tomēr man šāds grēks piemīt – šo Dilana disku es vienkārši mīlu, bet saklausot Like A Rolling Stone, man širmis galīgi aiziet ciet – šī laikam tomēr ir mana mīļākā Boba dziesma. Kad es viens dzīvoju Amerikā tā bija man gluži kā himna. Es labi apzinos, cik tas ir smieklīgi, kad, klausoties kādu dziesmu, sāc birdināt asaras alus glāzē un nopuņķojies izdves: “tas ir par mani...”. Tomēr es neko nevaru ar sevi padarīt. Es bezmērķīgi klejoju svešā zemē, vēroju cilvēkus, domāju par dzīves jēgu, mājām, par to, ka es pasaulē esmu nodzīvojis jau 33 gadus, bet neko neesmu iespējis, bet zemapziņā man skan:
 How does it feel
To be on your own
With no direction home
A complete unknown
Like a rolling stone?

Man patīk šajā diskā arī citi gabali, bet kādi jau arvien ir mīļāki par citiem. Bez Like A Rolling Stone, mani favorīti ir Ballad Of A Thin Man, Desolation Row un neapšaubāmi titulgabals – Highway 61 Revisited. Tikai, Dieva dēļ!, nevajag mēģināt to tulkot vai atdzejot – šādi mēģinājumi man liekas briesmīgi savā nolemtībā neveiksmei. Highway 61 ir uzlādēts ar kaut kādu īpaši enerģiju. Filmā par Džoniju Kešu, tās galvenais varonis arī spēlēja tieši šo Dilana dziesmu neskaitāmas reizes no vietas. Kauns atzīties, bet man arī tā ir gadījies. Tur ir kaut kāda maģija, ko paskaidrot neprotu.
  

Blonde on Blonde (1966)

– Да ну, разве это счастье? Счастье – это когда выходишь поутру из своего особняка, идешь к бассейну, и тут вдруг подъезжают два автобуса: из одного вываливает ОМОН, из другого налоговая, окружают тебя, валят на землю и спрашивают:
– Это Лесная, дом 8?
А ты им отвечаешь:
– Не-а, 12.

Es kādreiz niekojos, meklējot atbildi uz jautājumu “kas ir laime?”. Šo meklējumu laikā shortlistā allaž nonāca divas dziesmas no Blonde on BlondeI want you un Stuck Inside of Mobile with the Memphis Blues Again. Tajos ir kaut kādas aizkustinošas dzīves baudītāja jušanas. Tomēr finālam abi šie gabali nekvalificējās. Kāpēc? Nezinu. Varbūt laime tajos likās tāda kā viltota, t.i., neīsta. Garšīgi, protams, bet kaut kā tur pietrūka.

Daudzi man ir teikuši, ka tieši Blonde on Blonde ir Dilana “pats, pats”. Nezinu. Man ir sajūta, ka tajā ir pazudis virziens; mūzika it kā klaiņo, kur tai pašai tīk. Lieliski gabali mijās ar labiem, viss ir forši, bet mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Pietrūkst organizācijas? Muļķīgi būtu ko tādu prasīt no Boba. Viņš ir rāvies mellās miesās kā traks, ierakstot pa diviem albumiem gadā, un, lūk, te viņš ir – virsotnē. Sajūta noteikti lieliska un relaksēta, bet ko tālāk? Kādā virzienā doties? Blūzs, kantrī, popss, roks, folks – viss ir pieejams, viss ir paveicams. Bet varbūt es vienkārši pats nezinu, ko es gribu? Mūzika taču ir super – klausies un baudi mākslu.

The Bootleg Series Vol. 4: Bob Dylan Live 1966

-        "Judas!"
-        "I don't believe you ... You're a liar!...Play it fucking loud!"

Esmu milzīgs “kreiso” ierakstu pretinieks. Nav jau, protams, tā, ka es dikti raizētos par mākslinieku autortiesībām. Esmu uzaudzis 70tajos, kad vienīgā iespēja tikt pie ierakstiem man bija kopēšana no lentas un lentu. Turklāt naudas jau arī nekad nebija pietiekošā skaitā – knapi pietika bantēm – kādas gan tur vēl autortiesības?! “Kreisie” ieraksti man nepatīk tāpēc, ka parasti tie ir nožēlojamā kvalitātē, dziesmas nav nostrādātas kā pienākas, un tas viss nereti atstāj nožēlojamu iespaidu. Reti kura komanda studijā un koncertā spēlē vienādi labi – tas, kas koncī liekas interesanta novirze no ierastās takas, ierakstā visbiežāk skan vienkārši drausmīgi. Tāpēc Dilans šajā ziņā nebeidz mani pārsteigt – man viņa “dzīvās” dziesmu versijas neliekas ne par matu sliktākas – drīzāk otrādi – ir atrasts interesants, svaigs skanējums, un es pieķeru sevi pie domas, ka “dzīvie” Boba ieraksti man ir čum mīļāki.


Big Pink

The Basement Tapes

Kādā dziesmā Lenons dzied we have grown – tas ir pirmais, kas man tagad ienāk prātā, klausoties Basement Tapes. Ne tik ļoti sen The Band man nepatika kā suga, un šis albums konkrēti. Acīmredzot brīnumi tomēr notiek. Tas tev nav Deivids Bovijs, šis var pavisam mierīgi aiziet. Tiešām laba mūzika.

Klausos un mēģinu iedomāties Bobu tajā laikā. Vairs ne kā kaismīgu iesācēju, arī ne folka fanātiķu davestu tūres varoni, kas turas uz "antidepresantiem". Drīzāk kā cilvēku, kas ir imūns pret slavu, grūpijām, vispār pret visu to kņadu un stresu, kas valda šovbiznesā, kad liekas, ka jāsteidzas, jo vajag объять необъятное, kas parasti dabā nozīmē kā vāverei ritenī dzīties pakaļ visām šīm mirāžām, kas lielā mērā ir tas, kas darbina šovbiznesa pasauli. Arī Bobs var teikt šo Džona frāzi we have grown – viņš ir materiāli neatkarīgs, viņam ir domubiedri, un liekas, nav nekā tāda, kas varētu jelkādā veidā ietekmēt šo pasauli.

Tāpēc jau arī Basement Tapes ir sanākušas tik kaifīgas. Es apskaužu Bobu par šo laiku – arī es ko tādu gribētu piedzīvot. Nestrādāt maizes darbu, mēģināt ko radīt, bet tā – vienā mierā, bez fanātisma un pakaļas plēšanas. Jā, not much from the life I'm asking – kā dzied Donovans.

John Wesley Harding (1967)

There must be some kind of way outta here
Said the joker to the thief

All Along the Watchtower, protams, ir šā diska centrālais gabals. Pareizāk sakot, tā tas liekas man. Filmā “Forests Gamps” šī dziesma skan, kad grupa amerikāņu kareivju klīst pa Vjetnamas laukiem, bīdamies vietējo slēpņu, un vārdi there must be some kind of way outta here katram no viņiem domās, droši vien, atgriežas ne reizi vien. Es kādreiz biju liels Džimija Hendriksa fans – iespējams gan, ka pret paša gribu, jo brālis bija ierakstījis tā pulkāk šā superstāra mūzikas, un bija pat tāds brīdis mūsmājās, kad Hendriksa bija krietni vairāk par jebko citu. Tad es arī iemīļoju vairākus Džimija gabalus – All Along the Watchtower tajā skaitā. Toreiz, zināms, es pat nenojautu, ka tas ir Dilana gabals.

Bet “Hārdings” ir foršs albums. Drusku gan liekas kā Boba kāpšanās atsprākleniski folka virzienā, bet kāda gan tam nozīme? Labs ir labs, un ko tur daudz spriedelēt. Tagad liekas pat dīvaini, ka cilvēkiem kādreiz tas varēja būt svarīgi.

Savādāk, klausoties šo albumu, nākas secināt to, kas tāpat bija zināms – Dilana dziesmām ir jāklausās vārdi, jo Bobs nekad neaprobežosies ar vienkāršu She loves you, yeah, yeah, yeah. Ar to es negribu teikt, ka viņš būtu labāks vai pārāks par bītliem. Vienkārši katram savs. Ja fabu agrīnajos albumos dominēja gandrīz bērnišķīgs prieks par iemīlēšanos tīņa vecumā, tad Dilans liekas ir piedzimis jau 300 gadu vecs.


The Dark Ages


Tā es pie sevis dēvēju periodu Dilana mūzikā no “Hārdinga” līdz Blood on Tracks. Jauši vai nejauši, bet man vienmēr ir bijis viegli to neklausīties – šajā periodā ir maz lietu, bez kurām man būtu grūti iztikt. Lai gan viena otra tāda tur pilnīgi noteikti tomēr ir.

Nashville Skyline (1969)

Patiesībā pavisam simpātisks albums, ja vien tas nebūtu Dilana ražojums. Bobs bija pacēlis latiņu tik augstu...

Nē, ko es te muldu. Drīzāk šis liekas kā bezrūpīgs sānsolis kantrī virzienā. Bobs vienkārši iedomājās, kāpēc gan viņš nevarētu izpildīties līdzīgi kā Henks Viljamss – un kas, galu, galā var viņam to aizliegt? Turklāt diskā ir tāds mīļums kā Lay Lady Lay.

Self Portrait (1970)

What is this shit? – kāds kritiķis ir atklāti pateicis. Es neesmu tik krass savos spriedumos. Ne pārāk slavenajai grupai Nazareth viens no agrīnajiem albumiem bija nosaukums Exercises. Pirmā doma, šo klausoties, man ir tieši tāda – šie ir vingrinājumi. Protams, var rasties jautājums, kāpēc Basement Tapes toreiz netika izdotas, bet šis tomēr ieraudzīja dienasgaismu? Nu, tas acīmredzot jāprasa Bobam pašam. Varbūt pēdējā vietā nebija autortiesību, tajā skaitā naudas jautājums. 

New Morning (1970)

Tāds blūziskāks. Nav šedevrs, bet nekas – tīri klausāms.

Pat Garrett & Billy The Kid (1973)

Patiesībā sūds par visiem “tumšajiem viduslaikiem”, ja dienasgaismu ierauga tāda dziesma kā Knockin' on Heaven's Door. Vispār man dažkārt uznāk tāda mendele apkopot kādam gabalam visas kaversijas, Viens no tiem ir arī Knockin' on Heaven's Door. Dikti patika kāda brazīlieša (vai?) variants, kur šamais “knock, knock, knock” vietā dzied “šlop, šlop, šlop”. Bet tā var būt – portugālis odnako.

Pašu filmu par “Mazo Billiju ar lielo dzelzi”, reiz sanāca noskatīties. Neesmu tikai pārliecināts, vai tā nebija kāda cita kinolente par tematu. Te man jāatzīstas, ka neesu nekāds lielais vesternu fans. Skatoties šādu kino, biežāk nāk prātā doma, pēc kā ož šāds brašs kovbojs, kurš visu laiku jādelē apkārt ar zirgu, bet nav mazgājies un veļu mainījis mēnešiem. Pati ideja, ka tas īstais vecis ir tas, kurš pamanās izšaut pirmais, liekas absurda.

Čum labāk man patika vāciešu uzņemtais ķinis, kas tā arī saucās – Knockin' on Heaven's Door. Patiesībā tā ir viena no manām mīļākajām filmām vispār. Tas gan ir pavisam cits stāsts.

Kas attiecas uz Dilana albumu ar tās filmas soundtrack, tad man tas patīk pat ļoti. Pat ja tur nebūtu slavenā titulgabala. Bet tas tur ir.

Dylan (1973)

Šis disks laikam nav pat epizode džentlmeņa dzīvē – kā teica Ostaps par savu atrašanos leitnanta Šmita lomā. Albums dienasgaismu ieraudzījis strīdu un aizvainojumu gaisotnē starp Dilana un Columbia Records.



Dievišķīgais un pasaulīgais

Planet Waves (1974)

Blood on the Tracks (1975)

Joko izglāba Lenonu no viņa paša. Parādīja, ka eksistē arī cita dzīve ārpus šovbiznesa un bohēmas; palīdzēja viņam atbrīvoties no atkarībām; dāvāja viņam dēlu – īsāk sakot, darīja viņu laimīgu. Bet ko domā cilvēki? Viņi ienīst Joko, jo Joko iznīcināja Džonu kā mākslinieku. Laimīgu cilvēku pasaulē ir daudz, bet Džons Lenons – tikai viens.

Dilanam izgāja savādāk. Viņa laimīgā ģimenes dzīve, kuras laikā viņa mākslinieka karjera kliboja uz abām kājām, izjuka, un pasaule dabūja Dilanu atpakaļ. Jautājums – vai Bobs bija laimīgs? Ārēji varētu domāt, ka jā, protams. Izpriecas, vīns, skaistas sievietes un šovbiznesa panākumu spozme. Tomēr sirdī diezin vai. Vai tad savādāk viņš veltītu Sārai tik daudz skaistu dziesmu un meklētu ceļus atpakaļ pie viņas?

Bet mums, kas mīlam Dilana mūziku, patiesībā ir vienalga. Protams, ja katram atsevišķi vaicātu, vai viņi vēlētos, lai Bobs būtu laimīgs, kaut mums būtu jāpaliek bez viņa mūzikas, vairums cilvēku, visticamāk, novēlētu viņam laimi, nevis panākumus. Ļaudis mēdz būt līdzcietīgi. Bet tikko lēmumu būtu jāpieņem barā, piemēram, koncerta laikā – mēs sauktu – pie velna tavu laimi, Bob, ja vien vari mums sniegt mums vēl vienu Like a Rolling Stone.

Vai tiešām mēs visi būtu kaut kādi draņķa sadisti, ka pieprasām mākslinieka sirds asinis tikai, lai mēs varētu izklaidēties? Nezinu. Kad es noskatījos filmu Matrikss (cita starpā, man tā nepatika), man prātā palika doma, ko teica “ļaunais” – cilvēki ir kā ļaundabīgs mikrobs, kas nemitīgi vairojas un izšķiež planētas resursus. Jā, tā tas patiešām ir. Un, ja ir kaut kas, kas attaisno mūsu eksistenci, tad tā ir māksla – dievišķīgais. Salīdzinājumā ar to viss pārējais ir sīks un nenozīmīgs. No šāda skatpunkta raugoties, jāsaka – kāds gan pasaulei ir labums no laimīga Džona vai Boba? Da nekāds. Toties viņu radītā mūzika ir dievišķa – tātad nemirstīga.




Kas ir labs?

Desire (1976)

Street Legal (1978)

Jā, patiesi, kas ir labs, bet kas nē? Kādreiz man patika “lauzt fasonu”, t.i., meklēt savu īpašu skatījumu uz lietām, un tad trollēt apkārtējos ar saviem ekstravagantajiem uzskatiem. Es pieturējos pie uzstādījuma, ka “ja manas domas sakrīt ar pārējo, acīmredzot esmu kaut ko palaidis garām.” Tā, vai aptuveni tā, reiz esot teicis Vailds, ja nemaldos. Jā, kādreiz jau man dikti patika visādi “iznesties”.

Tās tas bija līdz noteiktam vecumam. Tad man apnika māžoties, un es biežāk domāju, kā pietuvoties citu – galvenokārt to cilvēku uzskatiem, kuri man ir autoritātes. Neslēpšu, ka tādu nav pārāk daudz. Viens no tiem – mana vecākā meita Lāsma. Viņa ir izauguse tik pārsteidzoši gudra, ka ieklausos viņas viedoklī gluži vai kā orākula sacītajā. Par Lāsmu gudrāks ir tikai viņas vīrs Dainis. Viņa pārākums izpaužas tamā, ka, atšķirībā no manas meitas, viņš prot savu gudrību paturēt pie sevis. Vienīgi, ja izdodas pagrūst Daini alkohola pārtēriņa virzienā, znotiņš paliek runātīgāks, un ir iespējams izzināt vienu otru patiesību. Mjā, vēl Dainis dažkārt raksta recenzijas, un es tiešām negribētu būt to rakstnieku vidū, kas patrāpās viņam zem spalvas. Nepietiek, ka Dainis saka patiesību, viņam vēl piemīt smalkas ironijas pilns stiliņš.

Bez šiem diviem gudrīšiem pasaulē vēl ir baigi čum cilvēku, kuru domās ir vērts ieklausīties, un mani pārņem šausmas, ja es konstatēju, ka man ir atšķirīgs viedoklis. Kaut vai par to pašu nelaimīgo Boviju. Nepietiek, ka manis nemīlētais Stundiņš mani apņirdz, vēl praktiski kurš katrs prātīgs cilvēks pateiks, ka Bovijs ir ģēnijs, un “torg tut ņeumetjen”. Lāsma vēl vairāk – viņa pat gatava sākt mani trollēt, ja izsakos negatīvi par šo mākslinieku, jo viņa nespēj samierināties, ka šajā jautājumā es izrādos aplam stulbs. No manas puses prātīgākais būtu izlikties, ka piekrītu vairākuma viedoklim, bet uz šādu rīcību es vienkārši neesmu spējīgs. Grūtāk par visu man ir atkāpties no saviem uzskatiem. Patiesībā tas vispār nav iespējams.

Kāpēc es pēkšņi sāku prātot par šādu salīdzinoši absurdu tematu? Gribēju teikt, ka man patīk abi augstāk minētie Dilana diski. Street Legal liekas tipiski labais – man tas patīk pat labāk par nākamo – Slow Train Coming, un es zinu, šāds viedoklis daudziem var likties pat zaimojošs. Savukārt no Desire man nenormāli patīk Hurricane. Turklāt ne tik daudz kā aģitācijas dziesma, kas rakstīta ar konkrētu mērķi, bet gan kā mākslas darbs pats par sevi. Kādreiz, kad es tikai sāku klausīties Dilanu Hurricane līdzās Knockin' on Heaven's Door un Like a Rolling Stone man likās ierindojams starp labākajiem Boba veikumiem.


Mjā, ar paša muļķību nevajadzētu lepoties, bet – kā jau teicu – ar sevi es neko nevaru padarīt – ja par kaut ko man ir viedoklis, es pie tā pieturos neatkarīgi no tā, ko saka visi pasaules guru.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru