2017. gada 12. marts

Vaļi

Katrā no mums mīt tāda lieta, ko sauc par vestibulāro aparātu. Lai gan nē – iespējams kosmonautiem tāda nava, jo kā gan savādāk ir izskaidrojama viņu spēja rotēt ap savu asi, ap sevi, ap visu, kas vien iedomājams, un nesākt vemt. Vai arī – aparāts ir, bet tas ir aplam notrulinājies.

Kas attiecas uz mani, tad mans vestibulārais aparāts, salīdzinot ar kosmonautiem, ir smalkāks par smalku. Es jaunībā esmu pierādījis to neskaitāmas reizes, regulāri pievemjot autobusus visās klases un arī citās ekskursijās. Vēmu es, braucot uz Oliņkalnu un Staburagu, apceļojot Latgali, Kangaru kalnos – visur, kur vien iznāca “padoties”, kā saka mana sievasmāte.

Ja mans vestibulārais aparāts aprobežotos tikai ar vemšanu autobusā, visdrīzāk es justos vīlies. Nē, tas nav mans gadījums. Es spēju tikpat lieliski vemt arī šūpolēs, karuseļos – visur, kur vien notiek jelkāda svārstīšanās. Beigās es sasniedzu tādu pilnību, ka man palika nelabi, skatoties TV, kā citi bērni šūpojas.

Tomēr, ja palasāmies klasiķus, tad īstā vemšana ir uz jūras – tāpēc jau arī to dēvē par “jūras slimību”. Jāatzīstas, ka visu manu bērnību tas mani bija ārkārtīgi mulsinājis – kā var slimot ar jūras slimību, ja esi tāds sauszemes žurka, ka tik turies.

Tāpēc es ar nepacietību gaidīju savus pirmos piedzīvojumus uz ūdens. Gaidīt sanāca salīdzinoši ilgi – pirmo reizi puslīdz nopietnā jūras gaitā devos, kad man jau bija gandrīz četrdesmit. Cita starpā, pa to laiku mans vestibulārais aparāts vairs ne tuvu nebija tik jūtīgs kā bērnībā. Pat autobuss to vairs neņēma. Es tikai nezinu, vai pie vainas nebija autobusu evolūcija no grabošām, smirdīgām kastēm padomju gados uz milzu akvārijiem līdzīgiem braucamajiem, kādi tie ir mūsdienās. Mans smalkais aparāts īsti nedarbojās arī debesīs, t.i., lidojot ar ļoķeni. Dažkārt gan es jutu, ka aviolaineris ieveļas milzu gaisa bedrē, un mans vēders ar visu, kas tajā bija, paliek, piemēram, metrus 20 man virs galvas. Tomēr ar to nekad nebija pietiekoši, lai man nāktos meklēt šim nolūkam sarūpēto papīra maisiņu.

Pirmais ceļojums ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem solījās būt gana pretīgs, jo ārā plosījās īsta vētra, un nolemtība, ar kādu kuģinieki posās ceļam, man atgādināja Plūdoņa gabalu “Divi pasaules” – tur bija aptuveni šādi vārdi – zvejnieki esot devušies “jūras gaitā kļūmā, baigā”. Es, tāpat kā mani kolēģi, tā vietā lai šādā brīdī atcerētos savu dzīvi, varbūt nosūtītu puķes kādiem cilvēkiem, kam esam aizmirsuši pateikt par kaut ko paldies vai tamlīdzīgi izpildīties, mēs visi devāmies uz bāru, kur sākām žūpot uz nebēdu. Brauciena laikā gan manīju, ka kuģis valstās no vieniem sāniem uz otriem kā slima govs, bet es stingri turējos pie kausa roktura, un man nekas slikts nenotika. Vēlāk izrādījās, ka apvēmies tik viens no mūsējiem, bet arī – tikai ziņkārības dēļ. Viņam sagribējies paskatīties, kāpēc tik daudz pasažieru pulcējas kuģa pakaļgalā. Izrādās, ka viņi visi tur aizrautīgi vemj. Tās mantas esot bijis tik daudz, ka no skata vien mūsu zinātkārais kolēģis piebiedrojās.

Pēc šā gadījuma es sāku sevi ieskatīt par īstu jūras vilku, kuram jebkura jūra nesniedzas augstāk par ceļgaliem. Tāpēc arī Ingrīdai nenācās pārāk grūti mani pierunāt braukt vērot vaļus. Tas norisinājās Tenerifē – atvaļinājuma laikā. No sākuma viss bija “po-fenšuju”. Sakāpjam milzu katamarānā, un ar motora palīdzību dodamies meklēt vaļus. Jūra, t.i., okeāns ir mierīgs kā galds, saule spīd, un liekas nekas nespēs samaitāt garastāvokli. Uz kuģīša vēl viss ir “all-inclusive”, ko steidzamies izmantot – es baudu alu, un priecājos par to, cik es esu “kruts”.

Vēlāk kaut kādi viļņi tomēr sāk parādīties, turklāt tie ir ļoti īpatnēji – tie dalās lielos un mazos. Mazie ir apmēram tāda kalibra kā pie mums Baltijas jūrā. Lielie turpretī var tik salīdzināti ar kalniem un lejām, apbraukājot, piemēram, Latgali. Nāk tāds bezgala garš kāpums, ka tev jau sāk likties, vai tikai kuģītis nav dabūjis sūci, un nebrauc nedaudz sašķiebies. Bet tad sajūti, ka brauc atkal lejā. Mazie viļņi pa to laiku šūpo katamarānu, kā jau tas pieklājas uz ūdens.

Man viss šis sāk nepatikt, un, atceroties, kā es cīnījos ar vētru pie Helsinkiem, nolemju ātri paņemt uz krūts vēl pāris kausu miestiņa. Pa to laiku vaļi ir sameklēti, un tiek izslēgts motors, lai tos lieki nebaidītu. Laižamies dreifā, un sākas vaļu vērošana.

Tajā brīdī, kad izslēdz motoru, es saprotu – šis ir nopietnākais pārbaudījums manam vestibulārajam aparātam kopš bērnības. Katamarāns viļņos kustas kaut kā nejēdzīgi haotiski, bet lielie viļņi – kalni un lejas – mani burtiski galē nost.

Sāku nopietni gatavoties vemšanai. Ieņemu stratēģisku vietu uz ķebļa, kur abās pusēs piekārti miskastes maisi. Rokā gan vēl turu pusizdzertu alus kausu, tomēr neticu, ka tas varētu būt glābiņš. Tik tiešām, tas nav. Saprotu, ka sākas, un griežos pa labi pēc maisa. Tur man par lielu pārsteigumu ir apsēdies kāds vācu pensionārs, kuram arī, iespējams, palicis nelabi. Metos vemt pa kreisi, bet ieraugu. ka arī tur sēž vēl viens vācietis.

Mirkli sēžu, skatoties taisni, nezinot, ko lai iesāk. Tad neparasti jaudīga tikko izņemta alus strūkla izlaužas man no rīkles. Savā ziņā – gan pēc jaudas, gan skata, tā atgādina ugunsdzēsēju putas; varbūt tikai nedaudz šķidrāka ar kaut kādiem mēsliem pa vidu, kas acīmredzot bija palikuši man kuņģī no brokastīm. Lai arī kā tas nebūtu, pārvelku pāri katamarāna malai tā ka štrunts. Interesanti, trāpīju valim, vai nē? Vienlaicīgi ar acs kaktiņiem ievēroju, kā abi vācu penžas gandrīz līdaciņā metas katrs uz savu pusi - gluži kā Holivudas grāvējos ļautiņi bēg no eksplozijas uguns viļņa. Šoreiz gan, viņiem par laimi, virziens šaltij nav vērsts uz viņiem. Savādāk nezinu, vai viņiem pietiktu veiklības izvairīties.

Kopš tā laika es sevi par īstu jūras vilku vairs neuzskatu, jo saprotu – mans spēciņš ir gaužām vājš – es lēti zemē krītu.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru