2017. gada 24. maijs

K. Marksa ielā - Salaspils

Sinepes

I was just a child then, now I'm only a man.
(Your possible pasts – Pink Floyd)

Es guļu gultā uz muguras, un man apkārt ir sapulcējušies visi man zināmie cilvēki – Paps ar Mammu, Omamma – viņa arī grib redzēt, kas te notiek – un tad vēl mana māsa Anda, kas kaut kā īpaši nekaunīgi smaida – varētu pat teikt, ka viņa vienkārši ņirdz. Jūtu, ka gaisotne ap mani ir kaut kā neveselīgi sakāpināta; tajā ir sajūtams kaut kas kaitīgs. Tomēr lišķīgi priecīgās sejas liek domāt, ka nekas pārāk briesmīgs tas nevarētu būt. Visvairāk man nepatīk, ka es nezinu šās jezgas patieso iemeslu, kaut gan man ir neskaidras aizdomas, ka tam ir tiešs sakars ar mani.

Pieskrien mans vecākais brālis, un kaut ko man satraukti stāsta – šeit tiekot plānota kaut kāda zapadļanka, lai es uzmanos. Neko skaidri jau no viņa nav iespējams saprast, un es, sajutis sevī neskaidru nemieru, rīkojos kā vienmēr, kad gribu mazliet padomāt – iebāžu mutē kreisās rokas divus pirkstus. Te pēkšņi mani vienlaicīgi pārsteidz divi lietas – neparasti pretīga garša mutē un skaļa visaptveroša smieklu šalts. Tā jau arī ir tā zapadļanka. Mani pirksti ir nosmērēti ar sinepēm, lai mani izārstētu no paraduma tos zelēt.

Tas viss notiek, kad es esmu aptuveni divi gadus vecs. Protams, ne jau visu es tik skaidri un detalizēti atceros – visspilgtāk atmiņā saglabājusies spožā gaisma, ņirdzīgās sejas un pretīgā garša mutē. Tās ir manas pirmās atmiņas par sevi un vispār pirmās kā tādas. Pasaule man uzreiz parādījās tās, iespējams, raksturīgākajā gaismā – pilna ļaunas viltības. Jā, cita starpā, kopš tā laika pirkstus vairs nezelēju.

Šie notikumi risinājās Sarkanarmijas (Bruņinieku) ielā, kur maniem senčiem bija laimējies dabūt dzīvokli. Tieši tā – laimējies, jo Sencis bija tikko kā atgriezies no piecu gadu garas „atpūtas pie baltajiem lāčiem”, un pieraksta Rīgā viņam, zināms, nebija. Tad Sencis savā vienkāršībā lūdza izpolkomu piešķirt viņam dzīvojamo platību, un šie, visu pametuši, uzreiz steidzās viņa lūgumu izpildīt. Tā tas var izskatīties no malas. Patiesība bija nedaudz citādāka – Sencis man to izstāstīja vēlāk. Izpolkomā viņa lūgumu izskatīja kāds tikko iebraucis krievs, kurš līdz sarunai ar manu tētiņu nepazemojās. Viņš, pretīgumā, ka bijušais politieslodzītais vispār uzdrošinās arī ko prasīt, tikai savieba seju un kaut ko uzšņāpa uz Senča iesnieguma. Likās, ka nekas cits kā vien atteikums tas nevarēja būt. Bet, kad Sencis izlasīja izpolkomista rezolūciju, viņam no pārsteiguma žoklis atkārās – tā bija прописать!, t.i., pierakstīt. Rakstīto gan bija pagrūti atšifrēt, jo funkcionāra rokraksts bija vienkārši drausmīgs – praktiski nesalasāms. Tomēr viens bija skaidrs – не прописать gadījumā būtu divi vārdi, bet te nepārprotami bija tikai viens. Tikai vēlāk, kad dzīvoklis jau bija saņemts, Sencis vēlreiz burtoja šo izšķirošo rezolūciju, un, restaurējot katru uzvilkto ķeksi atsevišķi, saprata, ka tur tomēr bija rakstīts не прописать. Vienkārši tam krieviņam gramatika kliboja uz abām kājām, un viņš to bija uzrakstījis vienā vārdā, kā to izrunā.

Dzīvoklis bija otrajā stāvā – es kā pa miglu atceros, kā kāpju augšup pa kāpnēm un esmu briesmīgi lepns, ka spēju to paveikt. Vispār šī mājvieta man palikusi atmiņā kāda cita atgadījuma sakarā. Mūsu pagalmā mitinājās vilku sugas suns – Silva. Tas bija neparasti nikns dzīvnieks, bet es, kā jau bērns, to nezināju, un droši piegāju tam zvēram klāt un sāku to paijāt un visādi bužināt. To redzot, maniem senčiem esot palikušas „aukstas kājas”, bet viņi neko nevarēja iesākt – jebkura spēja iejaukšanās varēja izraisīt suņa agresivitāti. Silvai acīmredzot bērni patika, viņa ļāva ar sevi darīt visu – kaut vai raustīt aiz ausīm. Tomēr es sajutu vecāku nervozo satraukumu, un tāpēc šo savādāk nenozīmīgo gadījumu atceros vēl šodien.

Ilgi Sarkanarmijas ielā mēs nesabijām, jo drīz vien aizmainījāmies uz K. Marksa (Ģertrūdes) ielas 58. namu. Tieši šīs mājas es arī uzskatu par savām dzimtajām, jo nodzīvoju tur kādus 40 gadus no vietas. Man patika, ka mājas numurs sakrīt ar manu dzimšanas gadu. Šī sakritība modināja manī nesatricināmu pārliecību, ka “58” ir mans laimīgais skaitlis. Vispār svarīgākais cipars te ir “8”, jo man liekas, ka tas simbolizē gudrību. Tiešām nezinu, kā es esmu nācis uz šādām domām, bet tā nu tas ir. Jā, vēl tagad, braucot uz darbu, ja gadās sastapt pa ceļam auto ar numuru, kas satur “58”, man liekas, ka šodien man noteikti veiksies. Ja vēl liftā kāds brauc uz 5. stāvu, tas liek manai sirdij laimes priekšnojautās notrīsēt, jo mans stāvs ir astotais – skaitlis “58” kā "uz sejas". Tas, ka darba vietas adresē, nama numurs ir 58, liekas pašsaprotami.

Jā, bet atpakaļ pie temata. Tātad mēs pārvācāmies uz K. Marksa ielu, kas tajos laikos bija ļoti klusa – vēl nebija pat palaista 1. trolejbusa līnija, un mašīnu bija ārkārtīgi maz. Mūsu māja bija necila divstāvu koka ēka, iespiesta starp sešstāvu namiem. Lai arī vieta, kā jau teicu, bija klusa, mājas pagalmam bija vārti, kurus pa nakti sētnieks aizdarīja. Līdz ar to sēta, mums bērniem, bija kā pašiem sava republika. Tur mēs varējām sist futeni, ložņāt pa šķūnīšu jumtiem vai pagrabiem, īsāk sakot – darīt visu, kas pienākas Rīgas puikām. Bija gan arī savi apgrūtinājumi, zināms. Pagalmā sievietes dažkārt mēdza izžaut veļu – palagus un segu konvertus – lielus auduma gabalus, kurus iekāra, izmantojot šim nolūkam speciāli izgatavotas kārtis, pie kurām piesēja veļas striķus. Visi šie audumi, kas tik jauki plivinājās vējā, nopietni apgrūtināja futbola spēlēšanu. Patiesībā mēs bijām gatavi sadzīvot ar laukumā izkārto veļu, pat vairāk, mēs dažkārt izmantojām audekla aizsegu, lai apmānītu pretinieku spēlētāju un piepeši iznirtu laukumā vietā, kur neviens to negaida. Diemžēl nereti gadījās tā, ka bumba, kas parasti nebija ļoti tīra, trāpīja pa spodri izmazgāto palagu un atstāja uz tā pēdas. Tas dikti uzbudināja sievietes, kas to veļu bija izkārušas. Reiz bumba trāpīja tikko izžautam konvertam “po-centru”, un iekrita tajā pa caurumu, kas atvēlēts segas iemaukšanai. Ai, kas tie gan bija pa hajiem! Vecene, kurai piederēja veļa, nodevīgi uzbruka man no aizmugures brīdī, kas es centos no turienes izčakarēt bumbu. Knapi izdevās paņemt vagu, t.i., aizlaisties toreiz.

Savādāk lieliskāku vietu dzīvošanai bija grūti pat iedomāties. Gandrīz pašā Rīgas centrā, bet vienlaicīgi nedaudz nomaļus, pasakainā liepu alejas pavēnī. Savu ielu es spēju atpazīt pēc smaržas – tas bija īpatnējs smilšu, koka šķūnīšu un veco mūru smārdu savienojums. Pavasaros te ziedēja ceriņi, vasarā liepas, bet pa gaisu lidinājās papeļu pūkas. Mūsu pagalmu no visām pusēm aizsedza kaimiņu māju brandmūri; vienīgi sētā bija divstāvu būda, kurā agrāk bija kaut kāda ražotne (šūšanas cehs, vai?), bet vēlāk tur tika ierīkota noliktava. Vienmēr atcerēšos, kā reiz tajā tika izkrauti arbūzi. Mēs kā apburti vērojām, kā krāvēji meta viens otram šīs milzu ogas kā bumbas. Kad krava bija izkrauta, strādnieki saskatījās, un nometa vienu arbūzu zemē. Tas atvērās, un “neveiklie” vīri steidza ēst sārto viduci tā, ka sula vien tecēja viņiem gar zodiem. Es nekad bērnībā neesmu vēlējiet kļūt, piemēram, par pažarnieku vai kosmonautu, bet toreiz es iedomājos – cik forši būtu strādāt noliktavā, kur izkrauj arbūzus.

Izsenis centrālais punkts pagalmā mums bija smilškaste. Tā atradās sētas attālākajā stūrī – projām no vārtiem. Kādi mums nezināmi cilvēki bija to izveidojuši klasiskākajā šā vārda izpratnē – ar paplatām dēļu malām, uz kurām varēja cept smilšu kūkas. Smiltis arī bija no kaut kurienes importētas – tās bija gaišas kā pludmalē un kontrastēja ar pelēko masu, kas nosedza pagalma atlikušo platību. Bez mums, bērniem, smilškasti bija iecienījuši arī kaķi. Viņi tur mēdza nokārtoties, un kopš tiem laikiem es ienīstu šos dzīvniekus. Būvējot smilšu pilis, iegrābties kaķa sūdā ir neizsakāmi pretīgi. Minčus baroja kāda vecene, kas mitinājās mansardā. Viņa man likās īsta ragana, jo bija ārkārtīgi neglīta, ar garu, līku degunu, un mūžīgi gānīja mūs, bērnus, izkārusies pa šauru logu. To viņa darīja neatkarīgi no tā, vai mēs tobrīd darījām kādas palaidnības vai arī uzvedāmies salīdzinoši godīgi.

Siltā laikā uz soliņa zem ceriņiem mēdza sēdēt vecāks vīrs, kura vārdu mēs nezinājām. Tāpēc mēs viņu saucām vienkārši par Onkulīti. Viņš bija ļoti vecs, sirmiem matiem un bārdu. Vienīgi skatiens viņam bija tāds gaišs – mazākais tā man ir palicis atmiņā. Onkulītis labprāt ar mums sarunājās. Viņam šķūnītī bija daudz interesantu lietu. Piemēram, paštaisīti rati, un Onkulītim nebija nekas pretī, ja mēs tos aizņemamies, lai vizinātos pa pagalmu. Onkulītis, acīmredzot, bija galdnieks, un rati bija domāti mēbeļu piegādei. Vēl šķūnī atradās viņa instrumenti un ēveļsols. Reiz Onkulītis mums ar Jāni izgatavoja “vilciņus” – samērā vienkāršas rotaļlietas, kas sastāvēja no koka ripas un kāta ar smailu lejasdaļu. Tie lieliski griezās mums par neizsakāmu prieku. Diemžēl Onkulītis salīdzinoši drīz nomira – es viņu knapi atceros. “Vilciņi” viņu pārdzīvoja. 

Bez Onkulīša mums vēl bija Tantiņa – sieviete, kas dzīvoja pirmajā stāvā blakus mums. Viņa, mūs bērnus, dažkārt cienāja ar konfektēm. Atmiņā palikusi Tantiņas neparasti spodrā istabiņa un tā labestības sajūta, kas no viņas burtiski staroja, ka pat bērni nevarēja to nepamanīt. Tantiņai bija ārkārtīgi krunkaina un bāla seja – man viņa likās teju vai caurspīdīga. Arī viņa drīz nomira, bet viņas istabiņu Namu Pārvalde iedalīja kādam savam darbiniekam. Viņš izrādījās Latgales krievs, vārdā Fedja. Pēc izskata viņš atgādināja vilku no multenes “Ну, погоди!” – ar melnu matu ērkuli un papirosu mutes kaktiņā. Tajos laikos gan šī filmiņa vēl nebija ieraudzījusi dienas gaismu.

Fedja kopā ar savu kundzi, kas bija simtprocentīga krievuška (viņš pats prata mazliet runāt latviski), uzrādīja pārsteidzošus privātīpašnieka instinktus. Viņi vēlējās pagalmu ar sētu pārdalīt divi daļās, un savā pusē ierīkot dārzu. Mums šāda ideja nepatika, jo tā mēs paliktu bez smilškastes. Kaimiņam tas nelikās svarīgi – viņš tās vietā bija iecerējis “klumbu” – kā viņš pats teica. Tā, daudz negudrodams, Fedja sparīgi ķērās pie darba – raka bedres un sāka jau ievietot tajās stabus, bet tad notika negaidītais. Pagalmā savācās visas vecmāmiņas, kādas vien mūsu mājās dzīvoja, un sāka gānīties: “Kas tā par kārtību! Kas te vēl nebūs! Kur tad bērni spēlēsies?”. Iesākumā krievs un viņa sieva tikai smaidīja uzvarētāja smaidus, un laida to visu gar ausīm. Bet tad pēkšņi Fedja neizturēja un burtiski eksplodēja. Brēkdams “Блядь!” un “Ёб твою мать!”, viņš ar pārcilvēcisku spēku izrāva tikko ieraktos stabus un aizmeta tos kur pagadās. Uz mirkli pat sabijos par savas Omammas dzīvību un veselību – arī viņa bija protestētāju rindās. Tomēr stabi aizlidoja pagalma stūrī, neskarot vecenes.

Tā sētas ideja tika “norakta”, teiktais vārds izrādījās stiprāks par Namu Pārvaldes rezolūciju. Lai arī ne simtprocentīgi. Krievs pārvietoja žogu iepretī savām namdurvīm. Norobežotais gabals gan bija tīri simbolisks – tur knapi varēja novietot soliņu, ko šis aktīvists pats ar savām rokām sameistaroja. Vēlāk Fedja pa svētdienām mēdza tur sēdēt, tērpies vienā pidžamā, pīpēt papirosus un dzert šņabi. Vispār es esmu mazliet neprecīzs, sakot, ka viņš bija ģērbies vienā pidžamā. Fedja zem tās valkāja arī apakšveļu – ne pārāk spodru “maiku”. Vai lejasgalā bija arī “truši” vai “semeikas” – vēsture par to klusē. Tādā paskatā viņš arī vilkās uz stūra veikalu pēc smēķiem un degvīna.

Jā, neesmu pateicis, ka arī mēs mitinājāmies pirmajā stāvā, iesākumā trīs istabās. Mēs ar brāli un Omammu vienā, senči otrā, un tikai māsai bija pašai sava istaba. Dzīvoklī bija krāsns apkure, un nācās palīdzēt Sencim pagrabā zāģēt malku. Mums bija garš divrocīgs zāģis, un mēs ar brāli pārmaiņus stājāmies Papum pretī, jo viens cilvēks ar to pazāģēt nevarēja. Lielākos gabalus vēlāk sadalīja pagalēs uz milzīga ozolkoka bluķa ar baisu cirvi. Kāpēc baisu? Nezinu – es vienmēr esmu baidījies no šādas kombinācijas – cirvis un bluķis. Lai arī filmu “Bendes meistars”, kur centrālā tēma bija bendes profesija, vēl nebiju redzējis.

No pagraba malku nogādājām virtuvē īpašā kastē, kur to izmantoja vai nu Omamma, kurinot plīti, vai Sencis – krāsnis istabās. Tikai vannas kurināšanai tika pirktas speciālas briketes. Vispār tie bija lieli svētki, kad mūs abus ar brāli tur peldināja. Mums ar Jāni patika spēlēties ar sūkli, iztēlojoties, ka tā ir zemūdene. Ja senči bija mūs atstājuši vienus, tad gāja pavisam augsti. Mēs kāpām uz vannas malas un lēcām, daudz neraizējoties par to, ka ūdens šļakatas šķīda uz visām pusēm. Vienreiz gan man tas beidzās “vēziski” – es ar dibenu piedūros kārstā ūdens toverim un dabūju pamatīgu apdeguma čūlu. Kādu mēnesi nevarēju apsēsties.


Brālis.

Oh Lord how they play and play
For that happy day, for that happy day
(Tea For The Tillerman – Cat Stevens)

Es ģimenē esmu jaunākais – pastarītis, tā teikt. Man ir brālis un māsa, bet tā kā Anda ir gandrīz desmit gadus vecāka, tad ar viņu pārāk daudz kopīgu darīšanu nesanāca. Savukārt Jānis ir tikai gadu un pāris mēnešu man priekšā, un, gluži dabiski, visa dzīvošanās sanāca ar viņu. Pēc izskata esam diezgan līdzīgi, bet bērnībā mūs bija gandrīz neiespējami atšķirt. Mamma mūs bija apgādājusi ar vienādiem apģērbiem, un visi domāja, ka esam dvīņi. Tomēr līdzīgi mēs bijām tikai ārēji, jo raksturs mums bija visai atšķirīgs. Viens nepārtraukti tarkšķēja, bet otrs reti kad vispār dabūja kādu vārdu pāri lūpām. Es, zināma lieta, biju tas otrais – vienmēr sapīkušais klusētājs. Mazākais par tādu mani daudzi ieskatīja. Jā, Jānis, atšķirībā no manis, pavisam viegli un ātri varēja atrast sakāmo un tērzēt kaut vai ar pirmo pretimnācēju. Es sarunās piedalījos domās – meklēju atbildes, salīdzinājumus, piemērus, utt. Tomēr skaļi nepateicu, jo kautrējos; turklāt Jānis parasti pamanījās aizsteigties man priekšā. Man atlika vien klusēt un cienīgi piepūst vaigus. Jāpiezīmē, ka tāpēc daudzi mani uzskatīja par iedomīgu vai pat vīzdegunīgu. Ar laiku es pieradu arī pie tā, un īpaši nepūlējos apkārtējos pārliecināt par pretējo. Galu galā es varēju arī kļūdīties.

Nuja, bet tas viss jau vēlāk. Bērnībā mēs ar Jāni allaž turējāmies kopā un pastāvīgi atradāmies vienā no diviem iespējamiem “dvēseles stāvokļiem” – mēs vai nu par kaut ko smējāmies (vecāki lietoja vārdu “ļirkšķējām”), vai arī plēsāmies, t.i., kāvāmies. Vecāki jutās pārlaimīgi, kad retu reizi mēs bijām pa vienam. Mēs uzreiz pārvērtāmies paraugbērnos – ne vairs ālējāmies, ne nu kā. Vienīgi tad bija nāvīgi garlaicīgi.

Jānis allaž likās kaut kā laimīgāks par mani, jo viņš bija vecāks, un visas jaunās un smalkās lietas parasti viņam tika pirmajam. Tāpat viņš bija veiklāks un stiprāks par mani, jo, lai arī vecuma starpība bija niecīga, bērnībā arī viens gads ir pietiekoši daudz. Es mūžīgi teju izmisis centos brāli pārspēt, un katru reizi, kad man tas izdevās, pārlaimē iesaucos “Pimmijs!”. Es, zināms, gribēju teikt “pirmais”, bet vēl nebiju šo vārdu apguvis pietiekoši labi. Šis iesauka man pielipa – bērnībā visi mani tā saukāja.

Vispār es mocījos ar vairākiem runas defektiem. Vienkārt, es nepratu izrunāt burtu “L”. “Līst lietus” vietā, piemēram, es teicu aptuveni tā – “uīst uietus”. Patiesībā vēl tagad es cenšos vārdus izvēlēties tā, lai izvairītos no šā nodevīgā līdzskaņa – tā izruna man joprojām sagādā zināmas grūtības. Otra lieta, kas man šausmīgi krita uz nerviem, bija stostīšanās. No tās pilnībā es tiku vaļā tikai tajā dullajā vecumā, kad sāku lietot grādīgos dzērienus – tātad stipri vēlāk. Mjā, stostīšanās ir sasodīti nepatīkama lieta.

Tomēr, ar šodienas acīm skatoties, saprotu, ka es pilnīgu noteikti biju laimīgāks par brāli. Kaut vai tāpēc vien, ka mana dzimšanas un vārda diena nebija praktiski vienā datumā kā viņam. Jānis tiešām šajā ziņā bija apdalīts, jo reizē, kad katrs bērns var cerēt uz dāvanām, viņam vienkārši uzstūķēja galvā ozollapu vainagu, un, redz, dzimšanas diena un vārda bija cauri. Turklāt, ja Jānim tika uzdāvināts kas īpaši smalks, tas pats tūdaļ bija jādāvina arī man – savādāk es gauži raudāju un situ dibenu pret zemi.

Nu, bet, ja runājam par kaušanos vai plēšanos, tad ar to mēs varējām ņemties no rīta līdz vakaram. Kurš pirmais pamodās, tūlīt ar spilvenu iemauca otram pa galvu. Tāpat – joka pēc. Sākām parasti ar mazajiem ķiseniem, ko mums bija iedāvinājusi Siguldas Omamma. Tos varēja pielīdzināt turku vieglajiem zobeniem – “ierocis” bija pietiekoši viegls, un sitiens – ašs. Citādāk bija ar lielajiem spilveniem – tie bija smagi, un vienā rokā tādu noturēt nebija iespējams. Toties belziens ar tādu bija apdullinošs. Jutāmies kā viduslaiku bruņinieki, kas cīnījās ar divrocīgiem zobeniem.

Vispār šādas spilvenu kaujas nekas briesmīgs nav. Diemžēl vienmēr gadījās tā spēcīgāk otram iebelzt, un tad konflikts paplašinājās uz konvencionālajiem ieročiem, t.i., dūrēm. Mieru salīgt varēja tikai tad, kad abas puses bija cietušas vienādi. Šādu tīri teorētisku stāvokli panākt nebija iespējams, jo abi pāridarījumu centāmies atdarīt ar procentiem, un salīgt praktiski nebija iespējams. Ja kāds no plēšanās sāka pagurt, viņš parasti ieņēma aizsardzību gultā, ar kājām atgaiņājoties no pretinieka, kad tas mācās virsū. Kādu laiku tas bija salīdzinoši drošs paņēmiens, kā pārtraukt konfliktu un varbūt pat izvairīties no pelnītas atmaksas. Bet tad kāds no mums atklāja, ka gultu ir iespējams ieņemt ar krēslu. Pretī izstieptajām kājām uzbrucējs spieda ķebli. Aizsardzību turošajam nācās vērst kājas pret to, lai ķeblis neiedurtos vēderā vai vēl kur citur. Uzbrūkošais tad varēja gar krēsla malu, izvairoties no pretinieka spērieniem, piekļūt gulošajam un uzsākt tuvcīņu. Tagad priekšrocība izteikti bija viņa pusē, jo uzbrukt gulošam ir daudz vieglāk nekā stāvošam.

Miers iestājās tikai vakarā, kad bija jau jāiet gulēt. Mēs vēl nebijām iemanījušies lasīt grāmatas, un tāpēc mēs viens otram pirms aizmigšanas stāstījām visādus stāstus. Patiesībā tas biju es, kas stāstīja. Šos stāstus es saucu par fantāzijām vai “fontāniem”. Tie bija līdzīgi pasakām – es apcilāju tematu “kā būtu, ja būtu”. Piemēram, kas notiktu, ja mēs būtu motorizēti kā Karlsons un dzīvotu abi namiņā uz jumta, vai kā tamlīdzīgi. Stāstījumu nereti brutāli pārtrauca Omamma – viņa neļāva pļāpāt līdz bezgalībai. Tad es domās turpināju stāstīt sev vienam pašam līdz stāsts pārtapa sapnī. Es iemigu smaidīdams, jo biju laimīgs.


Omamma

It’s a magical stone and as long as we got it, we'll never have a hungry night
Just add a little love to the wonderful soupstone and everything will be alright
(Wonderful Soupstone – Dr. Hook)

Mūsdienās ir plaši izplatīta lieta, ko es pie sevis dēvēju par “Gorkija bērnības sindromu”. Cilvēki, atceroties savas bērna dienas, mēdz tās atainot neparasti tumšās krāsās. Nudien, atliek tikai pabrīnīties, kā šādiem stāstniekiem vispār ir izdevies izdzīvot, ja bērnībā viņi ir bijuši pakļauti tādām mokām un ciešanām. Runājot par sevi, nākas ar kaunu atzīties, ka man visumā ir bijusi ļoti laimīga bērnība. Dzīvojām gan mēs pa druskai trūkumā, kad kvalitatīva pārtika un kaut cik jēdzīgs apģērbs nekad nebija pietiekošā skaitā, bet tas maz ietekmēja mūsu dzīves kvalitāti, jo ne jau no maizes vien mēs pārtiekam.

Bet, ja runājam par iztikšanu, tad tā mums bija salīdzinoši plāna. Tomēr tieši badu arī necietām. Par ēdināšanu bija atbildīga Omamma. Viņa mūs baroja samērā vienkārši. Ierastais ēdiens bija zupa, citreiz kartupeļi ar gaļas mērci vai kotleti. Klāt tam vēl tika doti vai nu šķovēti kāposti, vai arī marinēti gurķi – tas viss, zināms, mājās gatavots. Apmēram reizi vai divas gadā mūsu galdā parādījās tāda eksotika kā šmorēta vista vai pat karbināde. Vēl īsti svētki mūsmājās bija reizēs, kad mēs tikām cienāti ar kartupeļu biezputru. Omamma bija ļoti vecmodīgs cilvēks, un viņai saimniecībā atradās daudzi virtuves rīki un daikti, kādus mūsdienās vairs nekur neredz. Pats īpatnējākais bija masīva dzelzs piesta, kurā tāda paša metāla biguli sagrūda kaņepju sēklas, tā iegūstot kaņepju sviestu. Kartupeļu biezputrai bija īpaša koka vāle, kura tika izmantota gatavošanas procesā. Precīzi to atstāstīt nespēju – biju pārāk mazs. Atmiņā vien palicis, kā Omamma iegāž milzu katlā litru piena un mežonīgi darbojas ar to vāli. Rezultāts bija kā pasaka – brīnišķīgi gaisīga biezputra mūsu šķīvjos, kur centrā mazā tauku peļķītē peldēja grauzdēta speķa druskas. Prātā var sajukt, cik garšīgi!

Jā, Omamma prata pagatavot garšīgu ēdienu praktiski no nekā. Viņa gan mēdza žēloties, ka veikalos nekas neesot nopērkams. Tā nebija īsti taisnība – 60to otrajā pusē un 70to sākumā veikali bija pilni ar pārtiku – vienmēr bija pieejami 3-4 dažādi sieri, parasti bija arī desa vai pat kaut kāda gaļa. Par saldumiem labāk nerunāsim, kārdinājumu ap mums netrūka. Omamma gan atzina tikai vienu saldo – ķīseli, ko vasarā vārīja no svaigiem rabarberiem, bet ziemā no žāvētiem augļiem. Padlatvijā pārtika no veikaliem pazuda 1980. gadā – Maskavas Olimpiādes laikā. Tad tiešām vairs nevarēja nopirkt “ne locekļa” – pazuda pat sviests, kas iepriekš man allaž bija licies kā produkts, aiz kura kalniem cenšas nomaskēt to, ka nekā cita prātīga veikalā nav. Līdz ar sviestu kaut kur nebūtībā izgaisa arī piens, kefīrs un krējums.

Pēdējā laikā nereti gadās dzirdēt apgalvojumus, ka krievu laikos visa kā ir bijis gana, pamatlietas bijušas visiem pieejamas, tiek pat piesauktas sabiedriskā transporta cenas, bet beigās izskan aicinājums nenomelnot padomju laiku pārlaimīgo dzīvi. Mjā, 80tajos ir dzimušas abas manas meitas, un tāpēc es šo pārtikas trūkumu skaudri izjutu uz savas ādas un vēl tagad atceros kā murgu. Reiz Ingrīda palika mājās ar zīdāmu bērnu, bet es kā vājprātīgs nēsājos pa visu Rīgu, lai nopirktu kaut vai litru piena. Pēc vairāku stundu ilgiem neveiksmīgiem sirojumiem nācās atzīt savu bezspēcību. Jā, aizmirsu piezīmēt, ka nekādu blatu mums nebija – pārtikām tikai no manas nožēlojamās inženiera aldziņas. Tāpēc mani tā tracina, kad kaut kādi Dimiteri kladzina, ka krievu laikā, lūk, ne nieka neesot trūcis. Jā, partijnieku un viņu līdzskrējēju mājās tiešām bija viss; tirdzniecības “tīkla” darbinieki savstarpēji “blatojās” un staigāja atraugādamies; pat strādniekiem zavodos izsniedza kaut kādus produktus, lai tie galīgi nemirtu badā. Vienīgi tādi kā mēs ar Ingrīdu varējām kaut vai šauties nost. Vai arī glābties pie lauku radiem, ko arī darījām, bet par to vēlāk.

Jā, bet Omammai arī tad patika pasūkstīties un atcerēties brīvvalsts laikus, kad veikalos bija pieejams praktiski viss – sākot ar kaņepju sviestu pieclitrīgās muciņās un beidzot ar visu veidu desām, sieriem, gaļu un, protams, arī ribiņām. Nezinu kāpēc, bet tieši šis produkts Omammai bija palicis atmiņā visspilgtāk, varbūt pieejamās cenas dēļ. Viņa arvien mēdza atkārtot „tik smukas ribiņas!” par nieka tik un tik santīmiem kilogramā. Jādomā, ka ribiņas bija ideāls materiāls zupai. Mēs ar brāli „tik smukas ribiņas!” mēdzām teikt, kad sāpīgi iebadījām ar pirkstu otram sānos – turpinājās mūsu cīniņi un kašķi.

Faktiski tā bija Omamma, kam bija atstāta manis un brāļa uzmanīšana un līdz ar to lielā mērā arī audzināšana, jo senči mūžīgi bija darbā. Omamma bija ar šerpu raksturu un paskaļu balsi. Ja tas bija nepieciešams, vārdi tika pastiprināti ar slapju lupatu, ar kuru varēja atrauties tie, kas iedomājās neklausīt. Jā, šerpais raksturs pa kodaļas līniju mūsu ģimenē ir aizgājis tālāk. Arī mana Mamma bija grūti panesams cilvēks, un manas meitas tāpat ir “ar raksturu”.

Omammai bija divi bērni – Elza (mana Mamma) un Mārtiņš. Mārtiņu vācieši kara laikā aizveda uz Vāciju darbos, kur viņš mira. Tāpēc nav brīnums, ka es Omammai biju mīļākais mazdēls, jo arī mani sauc tāpat. Es gan domāju, ka tas nav vienīgais iemesls. Es labprāt klausījās Omammas stāstos, kamēr nevienam citam neatlika tiem laika. Es gan vienu otru lietu no viņas stāstītā nesapratu, jo biju vēl mazs. Omammai bijušas četras māsas, un visas „līnes”. Viņa pati bija Paulīne, nākamā Karlīne, un tā tālāk. Iespējams, vecvectēvs bija gaidījis Pauli, Kārli vai kā tamlīdzīgi, bet pēc kārtējās meitas piedzimšanas viņam nācās steigā pārkārtoties.

Omamma visu mūžu bija smagi strādājusi. Bērnībā laukos gājusi ganos, vēlāk veikusi dažādus darbus pilsētā; kādu laiku par kalponi, bet pēc tam par slimnīcā par sanitāri. Omamma pat kādu laiku bija nodzīvojusi Varšavā (pa kuru laiku viņa būtu paspējusi turp aizklīst?). Tāpēc par poļiem viņa allaž izteicās ar nepatiku: „Polis uz ielas bučo savai sievai roku, bet mājās sit viņai pa seju”. Tāpat Omamma atceras kādu atgadījumu, kad Varšavā kādai modīgai polietei zābaciņš iesprūdis tramvaja sliedē. Tuvojies tramvajs, un tas apavs esot bijis jāvelk nost. Tad izrādījies, ka meitenei zeķes ir cauras, bet kājas netīras. Lūk, tādi ir tie poļi manas Omammas skatījumā.

Omammas vīrs bija no sākuma zirgu, bet vēlāk parastā tramvaja vadītājs. Omamma ar sajūsmu atcerējās brango aitādas kažoku, kādu Opapam izsniedza braukšanai ziemas laikā. Interesanti arī bija stāsts par to, ka pie tiltiem esot turēts rezerves zirgs, kas palīdz dabūt tramvaju pret stāvumu. Man tas likās ļoti sarežģīti. Kur viņi ņēma zirgu nākamajam tramvajam? Jā, žēl, ka šo savu Opapu es nekad nesatiku – viņš nomira, kad es vēl biju pavisam mazs. Esot bijis ļoti patīkams un labsirdīgs cilvēks. Vienīgā īpatnība, ka viņš esot bijis sarkanmatis un divu Lāčplēša Ordeņu (II un III šķira) kavalieris.

Omammas istabā (vēlāk viņai bija pašai sava) valdīja kaut kāda īpaša atmosfēra – ienākot likās, ka ir mainījies laiks, un mēs atrodamies pagātnē. Mēbeļu bija maz, bet tās visas vecas – gulta ar spožiem bumbuļiem galos, pie tās naktsgaldiņš divi krēsli, pie sienas pulkstenis ar pendeli, un liela fotogrāfija uz kartona, kur redzami divi bērni – acīmredzot Elza un Mārtiņš. Istabā vienmēr bija perfekta kārtība, un tur drusku oda pēc kaut kādām zālēm un tējas. Omamma katru svētdienu saposās glītās drēbēs, apsēja baltu lakatiņu un devās uz baznīcu – Veco Ģertrūdi. Mājās gan viņa par Dievu nekad nerunāja, pat nepieminēja to.


Reiz man kurpju šņores bija sametušās mezglā. Tajā laikā es pats jau pratu tās sasiet, bet atmudžināt šo man nebija nekādu cerību. Omamma man nāca palīgā, bet arī viņai tas ātri nevedās. Tajā laikā man vairāk par visu riebās, ja kāds izlikās par to, kas viņš nav – patiesībā arī tagad es domāju tieši tāpat. Tāpēc man likās muļķīgi un pat lišķīgi saspringti vērot atmudžināšanas procesu un izlikties, ka dzīvoju tam līdzi. Es tāpat ne ar ko tur nevarēju palīdzēt. Tāpēc es atgāzos krēslā un vienkārši gaidīju, kad Omammai izdosies mezglu pievārēt. Te ienāca Sencis, un, acīmredzot, nosprieda – lūk, te ir mans jaunākais dēls, kas sēž krēslā kā lielskungs, kamēr vecmāmiņa, uz ceļiem nometusies, viņam sasien kurpes. Nekad agrāk nebiju redzējis Senci tik dusmīgu. Vispār jau Omamma mani lutināja, un tas Sencim krita uz nerviem.


Sencis

Book after book
I get hooked
Everytime the writer
Talks me like a friend
(Spaceball Ricochet – T. Rex)

Jā, ja man bērnībā bija kāds cilvēks, kuru nevarēja nerespektēt, tad tas bija Papus vai Sencis – kā mēs viņu mēdzām dēvēt. Lai viņu neklausītu, jābūt slimam ar galvu. Neko īpašu jau Sencis no mums (manis un brāļa) neprasīja – Papus vispār nemīlēja daudz runāt. Tomēr, kad viņš ko teica, viss tika izpildīts bez mazākās aizķeršanās.

Vispār, ja es tā nopietnāk sapūlēju savu smadzeni, tad man ir jāsecina, ka jau kopš bērnu dienām es esmu vēlējies Sencim līdzināties. Ne jau tajā nozīmē, ka es alktu kļūt par ārstu, kā viņš, vai arī rautos apgūt klavierspēli – tās bija divas ekstraordināras prasmes, kas piemita manam tētiņam. Es diezgan agri sapratu, ka tādām lietām es ne vella nederu – es pēc dabas esmu pārāk liels slaists, turklāt vēl aplam neapdāvināts praktiski visās jomās. Drīzāk es tīkoju līdzināties Sencim intelektuāli. Kā tieši – man ir grūti to izskaidrot. Sencis, pats to neapzinādamies, ar savu autoritāti bija panācis stāvokli, ka mēs ar viņu lepojāmies.

Sencis likās īpašs vairāku iemeslu dēļ. Manās pirmajās atmiņās viņš tikko kā bija aizstāvējis disertāciju, un mums tas likās kaut kas ārkārtīgi svarīgs – lai arī mēs nesapratām, kas tas par zvēru tā disertācija īsti ir. Salaspilī, kur mēs vēlāk uzcēlām vasarnīcu, mēs ar kaimiņu bērniem mēdzām apspriest vecāku atalgojumu. Standarta frāze bija “alga tik un tik, bet ar disertāciju – šitik”. No šodienas redzes viedokļa skatoties, tas liekas vairāk nekā smieklīgi, jo mēs īsti nezinājām ne cik vecāki saņem, ne kas tā disertācija tāda ir. Tomēr mēs nojautām, ka tas ir kaut kas labs un cienījams. Un par to vēl maksā naudu.

Nezinu, vai šās disertācijas sakarā vai arī kā savādāk, bet senču istabā bija dažādas ērmīgas lietas – masīvs ozolkoka rakstāmgalds, pie kura bija piebīdīts īpatnējs ar ādu apsists krēsls. Tā bija Senča vieta – neviens cits tur atrasties nedrīkstēja. Iepretim pie sienas bija piesprausta milzīga Eiropas karte, kurā es spēju saskatīt dažādu dzīvnieku atveidus. Tagad tikai vairs lāgā neatceros kādus. Liekas, ka Islande man rādījās kā pīle, Francijas viens gals kā ronis un tml. Uz paša galda vēl atradās milzīgs globuss. Vēlāk mēs ar brāli nejauši atklājām, ka to var nomaukt no ass un ripināt pa istabu kā milzu lodi. Pēc tā ilgs mūžs gan tam vairs nebija. Vēl uz galda bija dažādi noslēpumaini priekšmeti, kas visi oda pēc tabakas – Sencis tajā laikā smēķēja pīpi. Šī gan svaigas, gan jau izpīpētas tabakas pretīgā dvinga man likās kā pats vīrišķības iemiesojums. Es cieši apņēmos arī smēķēt, kad izaugšu liels. Kāpēc ne agrāk? Gluži vienkārši – es reiz pasūkāju Senča pīpi (aukstu, protams), un sapratu, ka es pilnīgi noteikti neesmu gatavs šādam pārbaudījumam – tā garšoja neticami sūri un derdzīgi.

Jā, pretējā istabas stūrī bija senču gulta, bet visas sienas noklātas ar grāmatplauktiem – no grīdas līdz pat griestiem. Pašā centrā, t.i., vidējā slejā sejas augstumā greznā ādas iesējumā gozējās Raiņa atdzejotais Gētes “Fausts”. Šī grāmata bija īpaša ar to, ka Papus tajā glabāja naudu. To gan viņš centās no mums slēpt, bet mēs vienalga zinājām šo faktu, un, kad bijām drusku paaugušies, Senča finanšu stāvokli, iespējams, pārzinājām labāk par viņu pašu – mums patika ielūkoties šajā grāmatā un visu kontrolēt. Vispār šajā plauktā atradās tikai īpaši sējumi – gan daiļliteratūra, gan reprodukciju albumi ar dažādiem glezniecības meistardarbiem un tamlīdzīgām lietām. Es ilgi "ziepējos" pirms uzdrošinājos ko lasīt no šā plaukta. Pirmā grāmata no turienes bija Šarla de Kostēra “Leģenda par Pūcesspieģeli” – mani tā bija valdzinājusi jau ilgi pirms es uzdrīkstējos tai pieskarties. “Faustu” gan es izlasīju ievērojami vēlāk.

Jā, grāmatu Sencim bija baigi čum. Viņš iegādājās visas tikko iznākušās, kā arī vēl ložņāja pa antikvariātiem, kur pirka visu, kas likās interesants. Man palicis atmiņā viņa stāsts par “Latvju Dainu” pirkumu. Sencis teica, kā viņš esot sācis tās šķirstīt un bijis dikti pārsteigts par to, ka Dainu sējumi nav bijuši atgriezti – kādreiz lapaspuses lasot bija jāatdala ar speciālu papīra nazi. Pārdevēja tētiņa izbrīnu pārpratusi. Viņa esot piesarkusi kā tomāts un izvilkusi no letes apakšas galīgi nolasītu un nospeķotu “Nerātno Dainu” sējumu. Līdz ar to Sencim bija pilns komplekts.

Mana pirmā tā pa īstam nozīmīgā grāmata bija „Pasaka par Diegabiksi”. Jāatzīstas, ka es gan to nevis lasīju, bet tikai šķirstīju un skatījos zīmējumus, jo biju vēl pārāk maziņš. Tomēr drīz apguvu burtus, un ķēros pie savas pirmās paša pieveiktās grāmatas – tā bija „Greizo spoguļu karaļvalsts”. Man tā bija kā pilnīgi jauna pasaule! Oļas un Aļo piedzīvojumus Aizspogulijā vēl tagad labi atceros – man tie likās neparasti aizraujoši – es tiem dzīvoju līdzi ar visu sirdi. Tobrīd nevienu mirkli neapjautu, ka tā ir “padumjo” laiku propagandas literatūra – es visu pieņemu kā „tīru monētu”, kā mēdz teikt krievi. Tagad es saprotu, ka tieši šajā vecumā (5-6 gadi) vislabāk var manipulēt ar cilvēku prātu, un ievadīt to noteiktā gultnē. Vēl tagad atceros, kā toreiz kādā TV raidījumā stāstīja, ka bērniem jau no agra vecuma ir jāstāsta par politiku. Tikai nevajagot mēģināt izskaidrot faktus un notiekošo pēc būtības. Pilnīgi pietiekot, ja bērniem iemāca, piemēram, ka amerikāņi ir kā ļaunie burvji, kas cīnās pret taisnības uzvaru, kas tāpat ir neizbēgama. Vot, tā!

Šīm manām pirmajām grāmatām, protams, nebija vietas Senča plauktos, pat ne viņa istabā. Tomēr “īstie” grāmatplaukti mani pievilka kā magnēts. Tur bija visādi jokaini nosaukumi, piemēram, „Kauss indes”, „Liekulības tirgus”, „Ģēnijs”, utt. Drīz man radās paradums čakarēt grāmatas no plaukta ārā, un tās lasīt. Sencis bieži galvu vien nogrozīja – „Tu to lasi? Tev tas ir interesanti?” – viņš mēdza prasīt. Dažkārt bija interesanti, dažkārt ne pārāk. Parasti sev lasīšanai es pamanījos ieviest 2-3 grāmatas vienlaicīgi. Vienu vai divas jaunas, bet trešo es mēdzu dēvēt par “ēdamgrāmatu”. Tai bija jābūt vieglai lasāmvielai, kas nesamaitā apetīti, baudot azaidu. Vispār lasīšanu pie galda pusdienu vai kādas citas maltītes laikā, mums bija ierādījis Sencis pats – tā bija viņa iemīļotā nodarbe – ēst nesteidzoties, visu laiku gremdējoties lasāmvielā. Vēlāk pēc Muterītes iniciatīvas viņš centās mani un brāli no šā paraduma atradināt, bet tas bija bezcerīgi. Turklāt viņa aizrādījumiem nebija īsta spēka, jo viņš pats negrasījās no šī netikuma atteikties. Tā es maltīšu laikā neskaitāmas reizes pārlasīju visus trīs Karlsona “foliantus”, “Grāfu Monte-Kristo”, “Trīs musketierus”, un vēl vienu otru lietu no “obligātās literatūras”, kā es šīs grāmatas mēdzu pie sevis dēvēt. Vispār arī vēlāk man šis paradums saglabājās. Tikai nedaudz pamainījās „ēdamgrāmatu” nosaukumi – piemēram, “Pikvika kluba piezīmes”, “Šveiks”, “Trīs vīri laivā” un tml.

Savādāk maniem lasīšanas paradumiem nekā īpaša nebija, ja neskaita, ka es mēdzu lasīt sērijām. Piemēram, visu Dž. Londonu, tad visu Balzaku, tad Hemingveju, utt. Pat tādus ērmus kā Blaumani un Šekspīru. Nav grūti pamanīt, ka pārsvarā lasīju klasiku. Man pašam nezināmu iemeslu dēļ es neesmu liels detektīvu un piedzīvojumu romānu cienītājs. Lai gan lasīju, saprotams, arī tos. Mana problēma slēpās apstāklī, ka, nepievarējušam ne pusi no krimiķa, es steidzu izlasīt grāmatas beigas, jo man trakoti gribējās zināt, kurš tad īsti ir tas vainīgais. Pēc tam detektīvs vairs nelikās pārāk aizraujoša lasāmviela.

Reiz man trāpījās kādā neloģiskā stūrī nobāzts sējums – “Jaunā laulību grāmata”. Interesanti! Ja jau ir „jaunā”, tad noteikti vajadzētu būt arī „vecajai” – es nodomāju, un atšķīru to aptuveni pa vidu. Manai acij “uzkrita” virsraksts “Dzimumakta psiholoģija un fizioloģija”. Es biju kādus 10-12 gadus vecs, bet viss viens – temats likās gana interesants – ja reiz vēl tagad spēju atcerēties šādus sīkumus. Kas tieši tur bija rakstīts, šeit necitēšu. Kas gribēs – pats izlasīs. “Uz nervu pamata” (bet varbūt “aiz nav ko darīt”?) izlasīju visu šo grāmatu. Vēlāk līdzīga satura rakstus varēja atrast žurnālā “Veselība”, kur publicējās kāds dakteris Zālītis. Atceros nejauši noklausītu senču sarunu.
-        „Atkal Zālītis rupjības sarakstījis!”, šķendējās Sencis, šķirstot žurnālu.
-        „Par dažām lietām viņam var piekrist”, atteica Muterīte. Tad senči, pamanījuši, ka mēs ar Jāni pastiprināti “spicējam ausis”, pārtrauca šo diskusiju.

Jā, tas pats dakteris Zālītis pēc kāda laiciņa izdeva grāmatu “Mīlestības vārdā”, bet, tā kā manam eksemplāram iztrūka Ozoliņa zīmējumu, sevišķi lielu interesi manī tā neraisīja. Kad sasniedzu 40 gadu vecumu, draugi man uzdāvināja citu grāmatu – “Sekss pēc 40”. Es biju tik ļauns, ka vēlāk visiem saviem čomiem, kuri sasniedz šo vecuma atzīmi pēc manis, arī iedāvināju šo pašu grāmatu. Cita starpā, neesmu to izlasījis. Varbūt vajadzētu.

Bet atpakaļ pie saulainajām dienām, kad mēs augām. Ar laiku man ar brāli izveidojās paradums vienmēr vaicāt Sencim, ja mēs kaut ko nezinājām. Tas bija nesalīdzināmi labāk un efektīvāk nekā “Gugulis” vai Vikipēdija mūsdienās. Sencis bija neparasti erudīts tips, un vēlāk to pierādīja, kad kopā skatījāmies TV viktorīnās un prāta spēles.  Viņš gandrīz visus jautājumus atbildēja momentāni, kā no grāmatas. Ne jau velti viņš visa mūža garumā bija noņēmies ar krustvārdu mīklu minēšanu – turklāt parasti to darīja vāciski. Protams, arī viņam bija savas iemīļotās tēmas – īpaši stiprs viņš bija mākslas un antīkajā vēsturē. Ja vēl Sencim pašam uznāca noskaņojums, viņš varēja attīstīt stāstāmo, paplašinot tēmu, un tad mēs ar brāli stundām ilgi viņā klausījāmies, jo Senča stils bija vienkārši elegants – precīzs, ar faktiem bagāts, bet, galvenais, pilns ar visādiem jokiem un kurioziem. Mums ar brāli tas bija kā lietus sezona tuksnesī, jo, būdams normālā, t.i., ikdienas noskaņojumā, Sencis vispār ne arvienu nesarunājās. Cita starpā, mūs ar brāli tas īpaši neapgrūtināja, bet Muterīti gan dažkārt varēja novest līdz baltkvēlei.

Vēl Sencim dikti patika gulēt diendusu. Tad viņš mēdza ievīstīties savā peldmētelī, nevis segā vai pledā kā normāli cilvēki, un paziņoja, ka tagad viņš gribot “mazliet atlaisties”. Uzkrāvis uz auss otru spilvenu, lai mājinieki viņu netraucētu, tā Sencis varēja “spiest uz masu” pat vairākas stundas no vietas. Tādās reizēs mums viņa istabai bija jādodas cauri “uz pakaļkājām” – t.i., uz pirkstgaliem, jo pats briesmīgākais bija viņu uzmodināt. Ja kādam nelaimes putnam gadījās radītāja miegu iztraucēt, Sencis neparasti satraukti iesaucās: „Kas tur ir?”. Mēs vienmēr ārkārtīgi sabijāmies no šāda izsauciena. Turklāt bez brillēm Sencis atgādināja „slepkavnieku Prežvaļski” – kā mēs ar brāli mēdzām teikt. Ar to ir jāsaprot, ka Sencis izskatījās patiešām briesmīgs, jo viņam zem acīm bija paprāvi maisiņi. Kolīdz Papus uzlika brilles, un tos vairs nevarēja redzēt, vairs baidīties nebija nemazākā pamata.

Sencis iesākumā bija strādājis par ķirurgu, bet pēc pieciem gulagā pavadītajiem gadiem viņš, zināms, operēt vairs nespēja. Tāpēc viņš arī bija pievērsies zinātnei, kas, manuprāt, arī bija ļoti saistoša nodarbe. Katrā gadījumā Senča laboratorija man likās interesantākā vieta pasaulē. Es gan knapi to atceros, jo pabiju tur tikai reizi, kad es vēl nebiju pat sešus gadus vecs. Toreiz man tika izrauts piena zobs, un Sencis man par izrādīto drosmi uz ātru roku no organiskā stikla izgatavoja medāli ar uzrakstu “Dūšīgajam Mārcim”. Dīvainākais tas, ka Sencim darbā kabinetā bija ne vien zobārstniecības krēsls, bet arī urbis, ar kuru tad arī tika veikts zināmais gravējums. Tomēr ne jau tikai tie jocīgie daikti un aparāti man tur patika. Visinteresantākie bija dzīvnieki, jo vairāki zvēri tur vienkārši pastāvīgi dzīvoja. Man palicis atmiņā balts kaķis, kas bija neparasti tīrīgs. Kad viņam sagribējās mazgāties, viņš iegūlās izlietnē un gaidīja, kad kāds palaidīs ūdeni. Kad kaķis bija kārtīgi nodušojies, viņš palīdz zem 1000 vatu starmeša, un ņaudēja tik ilgi, līdz tas tika ieslēgts, un viņš varēja pienācīgi nožāvēties.

Vispār daudz aizraujošāki man likās Senča stāsti, kurus viņš pārveda no dažādām zinātniskām konferencēm un tamlīdzīgiem pasākumiem. Viņu gan, kā jau bijušo politieslodzīto, laida tikai uz t.s. sociālistiskās nometnes valstīm, t.i., šajā pusē Dzelzs Priekškaram. Tomēr arī tas likās bezgala interesanti – piemēram, kā Bulgārijā viņš kopā ar vietējiem ēdis austeres (varbūt kādus citus gliemjus?) Melnās jūras liedagā; vai arī baudījis tokajieti vīna brūzī Ungārijā, un vēl visādas citas dīvainas lietas. Tomēr vislabāk palikuši prātā jocīgi atgadījumi saistībā ar PSRS delegācijas izdarībām. Piemēram, kāds krieviņš konferences laikā „neuzkrītoši” novilcis kurpi sācis kasīt pēdu ar ķemmi. Tas noticis pasākumā, kur visi sēž uzvalkos un baltos kreklos. Viņam, acīmredzot, likās, ka neviens viņu neredz. Citu reizi Senci bija salikuši viesnīcā vienā istabā ar kādu profesoru, kas aizrāvies ar jogu – par ko Sencim nav bijis ne mazākās nojausmas. Kad Sencis atgriezās no pilsētas apskates, viņš atradis savu istabas biedru pilnīgi kailu stāvam uz galvas viesnīcas numurā. Sencis esot pārbijies, ka viņa kolēģis ir sajucis prātā.

Paps praktiski bija nedzērājs. Viņš gan dažkārt mēdza svētdienās pirms pusdienām izdzert 20 gramus Melnā Balzama, bet pēc slēpošanas nopirkt sev pudeli alus. Reiz es padzirdēju, ka, sarunājot kaut kādus tur santehniķus darbiem, Sencis esot bijis spiests kopā ar viņiem izdzert tējas glāzi samagona, un tagad Papus ir piedzēries. Es steidzos skatīties, kā tas izskatās. Man par lielu vilšanos atradu viņu dīvānā risinām krustvārdu mīklas. Patiesībā man ir aizdomas, ka toreiz Sencis bija nolēmis drusku paslaistīties, bet, lai izvairītos no Muterītes šķendēšanās, pateica, ka esot apdzirdīts. Viesībās gan Sencis labprāt iedzēra pa glāzei vīna, bet neko stiprāku galdā nelika. Vienīgi mana krustmāte Gita, būdama gruzīniete, ticīgi dzēra vienīgi konjaku. Tāpēc mūsu mājās „bāriņā” krājās knapi aizdzertas gruzīnu konjaka pudeles. Muterīte par to piktojās, jo minēto dzērienu viņa savādāk kā par "blakšu uzlējumu" nedēvēja – viņai no tā, acīmredzot, bija bērnības trauma. Kad viņa jaunībā bija strādājusi par medmāsas palīgu, kāda darbiniece esot pacienājusi viņu ar brendiju, kas kādreiz katrā slimnīcā tika glabāts pacientiem. Kopš tā laika Mamma šo dziru ienīda. Jā, kad es paaugos, es čiepu šo pašu konīti muzikāliem mērķiem – lēnām to sūcot, es labāk spēju uztvert Pink Floyd. Tas nu tā.

Vēl Sencim bija tāds dīvains paradums svētdienās mūs (mani un brāli) vadāt pa Vecrīgu un stāstīt visādus stāstus par pilsētu un tās vēsturi. Parasti tas notika kombinācijā ar muzeju un izstāžu apmeklējumiem. Man šie “kultūras ceļojumi” dikti patika – sanāca uzzināt daudz ko jaunu. Es, pētot muzeju eksponātus, savā prātiņā iztēlojos, kādi varētu būt to reālie pielietojumi – tas bija gandrīz kā skatītes filmas. Vēlāk, pārnākuši mājās, mēs nereti turpinājām pētīt lietas grāmatās. Īpaši vērtīgs likās kāds viduslaiku gravīru sējums, kas, diemžēl bija izjucis pa lapām. Tur bija attēloti visdažādākie ieroči, bruņas, utt., kā arī to pielietojumi – parasti divkauju skati. Vispār daži no tiem bija baigi nežēlīgie, pat briesmīgi. Īpaši cīniņu noslēdzošā daļa – ar mizerikordiju.

Tāpat Sencis mūs salīdzinoši agri pieradināja pie teātra apmeklējumiem – viņš bija sarūpējis abonementus abos populārākajos teātros – Drāmā un Dailē. Tās bija reizes, kad mums vajadzēja riktīgi sapucēties, jo iešana uz pirmizrādi tolaik skaitījās notikums. Nobeigumā notika neiztrūkstošā režisora godināšana, kas radīja tādu kā mazu svētku sajūtu. Vēlāk gan 1. abonements kļuva par kaut ko visai ikdienišķu, jo tika ieviesta vēl viena papildus pirmizrāde priekš to laiku "biezajiem".

Mums ar brāli šausmīgi patika, ka pirmizrādēs varējām satikt daudzus senču draugus, kuri lielāko tiesu bija ļoti interesanti cilvēki. Īpaši jau Jāņa krusttēvs Tedonkulis. Viņa dēļ vien mums gribējās iet uz teātri. Tedis bija daudz ceļojis, nodarbojās ar alpīnismu, bija sportists, mednieks un vells viņu sazina, kas viss vēl ne, bet, pats galvenais, viņš bija vecpuisis. Tas nozīmēja, ka mēs ar brāli uzreiz varējām viņu “pārņemt“, un nebija neko daudz jāuztraucas, ko par to varētu domāt viņa labākā puse. Pāris gadus vēlāk Jāņa krusttēvs tomēr apprecējās, ko mēs uztvērām teju kā nodevību. Lai izpirktu šo savu “grēku”, Tedis kopā ar savu jauno sievu Olitu, uzaicināja mūs ar brāli mazā ceļojumā pa Latviju. Gājām kājām, braucām ar gadījuma mašīnām un gulējām teltīs – tas bija vienkārši pasakains piedzīvojums, ka mēs piedevām Tedim precēšanos. Mums ar brāli iepriekš nebija ienācis prātā, ka Tedim vienkārši patika darboties ar mums; sievas esamība vai neesamība te nekādu lielo lomu nespēlēja.

Nobeidzot par teātri, jāpiezīmē, ka mums tas visumā patika, pat nopietnākās "pieaugušo" izrādes. Īsāk sakot, viss bija labi. Vienīgā skāde, ka bufete priekš mums bija tabu. Mūsos tika iepotēts uzskats, ka uz teātri vis neiet ēst vai dzert, bet gan baudīt mākslu. Manuprāt, tas ir aplami – mūsdienās man dikti patīk padzīvoties pa kafeni pirms izrādes. Var kaut ko apēst, ja esi izsalcis, bet, galvenais, iedzert vīnu un pavērot cilvēkus – tas ir tik interesanti.

Jā, Senča sakarā ir noteikti jāpiemin vēl viena lieta – mūzika. Mums mājās bija koncertflīģelis, kuru Mamma savādāk nedēvēja kā par „zārku”, un regulāri izteica vēlmi to izlikt uz ielas, „lai sētnieks no rīta to savāc”. Viņai dikti nepatika, ka tas aizņem tik daudz vietas. Liekas, ka tā mellā krāsa arī nebija viņai pa prātam. Lieta tāda, ka Sencis bija mācījies Konservatorijā. Kādreiz tur bijuši tikai divi kursi – pamata un speciālais pie kāda profesora. Tas gan nebūt nenozīmēja, ka konženi varēja pieveikt divi gados. Parasti, lai sasniegtu pirmo līmeni, studentam bija jānopūlas vairāki gadi. Sencis, kuram, cita starpā, bija absolūtā dzirde, bija vispārīgo kursu jau pabeidzis, bet tad ienāca krievi un reorganizēja augstskolu – Konservatorijas studentiem bija jāapgūst tikpat daudz priekšmetu kā jebkurā citā augstskolā. Sencim tā bija problēma, jo paralēli Konservatorijai viņš studēja arī medicīnu, un tagad abas lietas vairs nebija iespējams apvienot – nācās izšķirties par vienu. Tā klavieres mūsu mājās bija saglabājušās kā drūms liecinieks par laikiem, kad ķirurgs un pianists vienā personā nevienam nesagādāja nekādu problēmu.

Sencis pie klavierēm piesēdās reti – pieci Sibīrijā pavadītie gadi nebija uzlabojuši viņa prasmes. Tikai Ziemas Svētkos Sencis uz tām spēlēja “Klusa nakts, svēta nakts”, un vēl kādu duci līdzīgu gabalu. Tad mani vecvecāki dziedāja, eglīte mirdzēja, un dāvanas gaidīja. Ziemas Svētki bija skaistākie svētki manā bērnībā. Arī pēc tiem man patika, ka eglīte ir mājās. Tā bija tik skaista! Uz Jauno Gadu Sencis (ja izdevās viņu aizvilināt līdz klavierēm) mēdza uzspēlēt kaut ko jautrāku – parasti kādus regtaimus. Viņa jaunībā, kad nekādu mūzikas atskaņotāju vēl nebija, bet, tāpat kā mūsdienās, visi gribēja dejot, Sencis esot spēlējis baļļukos “rojāli” caurām naktīm. Interesanti kā viņš pie tā bija pamanījies sapazīties ar Mammu?

Man pašam klavieres patika. Zem tām mēs ar brāli varējām spēlēties, un justies kā savās īpašās mājās. Tur varēja arī lieliski paslēpties no vecākiem, ja gadījās pastrādāt kādu nerātnību – “rojālis” mums ar brāli kalpoja kā sava veida patvērums. Tikai reiz, kad pēc kārtējo nedarbu pastrādāšanas, mēs metāmies zem klavierēm – Muterīte gluži negaidot rīkojās tāpat, un krietni samizoja mūs. Man tas likās nekrietni – kaut kas līdzīgs Ženēvas konvencijas pārkāpšanai.

Dzīve nav viens vienīgs rožu dārzs. Pienāca brīdis, kad arī mani un Jāni centās piesēdināt pie klavierēm, kas mums abiem aplam nepatika, jo prasīja daudz laika un piepūles. Pēc kāda laika, kad Jānis sāka ilgstoši slimot, bet es diezgan daudz laika pavadīju peldēšanas treniņos, vecāki par mums apžēlojās, un klavierstundas tika pārtrauktas. Kādus gadus vēlāk es vienreiz Ziemas Svētkos nospēlēju kādu gabalu, ko biju toreiz apguvis. Sencis toreiz tā drūmi pablenza uz mani, un pateica, ka no manis būtu varējis iznākt pianists. Tad man tā riktīgi palika žēl, ka mēs tik veiksmīgi bijām izsprukuši no klavieru mācīšanās.

Kādu dienu Sencis pārnesa mājās bordo krāsas čemodāniņu. Mums ar brāli dikti gribējās zināt, kas tajā ir, un tāpēc satraukti gaidījām atvēršanas brīdi. Čemodāniņu atdarīja, un tas sadalījās divi daļās – vākā un pamatnē ar disku un ziloņkaula krāsas plastmasas “rociņu”, un slēdžiem. Kaste tika pievienota strāvai, un tūdaļ čemodāniņa malā iezaigojās spoži sarkana uguntiņa. Tad Sencis ar mazu vadiņu savienoja augšdaļu ar pamatni, un sazin no kurienes izvilka spožu, mellu plati. Mirkli to pētījis, viņš uzlika to uz diska, kas bija jau sācis rotēt, un ar zamšādas lupatiņu uzmanīgi noslaucīja virsmu. Visas šīs darbības man likās kā mistisks rituāls – līdzīgi kā spiritistu izdarības galdiņa dancināšanas seansa laikā. Aizturētu elpu gaidījām, kas notiks tālāk. Sencis novietoja “rociņu” uz plates malas, un vākā bija saklausāmi klusināti sprakšķi. Tad atskanēja mūzika. Tobrīd tas likās kā pasaules brīnums, un manai sajūsmai nebija robežu. Senča reputācija manās acīs pieauga vairākkārt, ja tas vispār bija iespējams.

Tagad es to atceros kā biedējošu piemēru, kā mūsu dzīvē ienāca plašpatēriņa tehnoloģija, kas izspieda īstu mākslu – Senča klavierspēli šajā gadījumā. Jā, aizmirsu pateikt – to kasti Sencis nodēvēja par patafonu. Tā mūsu mājās bija ienākusi mehāniskā mūzika. Līdz tam mums gan bija radio, bet tas īsti neskaitās, jo, iespējams, ka tā bija dzīvā mūzika, kas pa radio viļņiem tika atnesta līdz mūsmājām. Katrā gadījumā tā neradās pie mums. Tagad mēs bijām pievienojušies mūzikas konservu patērētājiem, kas vēlāk ļoti ietekmēja manu dzīvi – es kļuvu par melomānu. Tas gan notika ievērojami vēlāk.


Mamma

Mother, didn't need to be so high
(Mother – Pink Floyd)

Sencis bija kaislīgs fotogrāfs amatieris. Viņam priekš tiem laikiem bija salīdzinoši “kruta” kamera – “Zorkijs”, kas patiesībā bija “Leikas” replika. Turklāt ar visu oriģinālo Ceisa optiku. Vispār bija arī otrs aparāts – “VEF Minox”, bet to Sencis lietoja reti, jo tam bija nepieciešama nestandarta filma, kuru pašam nācās sagriezt. Bildes gan ar to verķi sanāca asas.

Tomēr pamatā tika fotografēts ar to pašu “Zorkij”. Šķirstot vecus albumus un veroties senās fotogrāfijās, tūdaļ ievēro kādu skaistu sievieti. Turklāt viņai nepiemīt vis kaut kāds modeles, t.i., “kūkas” skaistums; daiļums tai “nāk no iekšām”. Fotogrāfijās ir Elza, mana māte. Viņa bildēs burtiski staro.

Fotogrāfiju  ir daudz – Mamma tur, Mamma te; vēlāk arī mana vecākā māsa Anda. Tad seko tukšums – laiks, ko mans radītājs pavadīja pie “baltajiem lāčiem”, t.i., gulagā. Pa vidu tikai viena fotogrāfija ar manu otro māsu – Ievu. Viņa guļ savā gultiņā mirusi. Drūms atgādinājums par laiku, kad Sencis lauza “sroku” par “dzimtenes nodevību”.

Tad atkal jaunas un saulainas fotogrāfijas. Mamma Jūrmalā ar vienmēr smaidošo Jāni, manu vecāko brāli. Tad bildēs parādos arī es – vienmēr tāds kā sapīcis vai noraudājies. Vispār bērnībā man bija tāds nelāgs paradums uzmest lūpu, palīst zem Omammas gultas un iztēloties, kā gan viņi visi (mana ģimene) justos, ja es tagad nomirtu. Parasti es tā rīkojos brīžos, kad visiem bija jāsavācas kopā, piemēram, uz pusdienām. Savādāk tā gulēt zem gultas var sanāk nez cik ilgi, un neviens neiedomāsies tevi meklēt. Tas vairs nebūtu interesanti.

Senčiem bija darba dalīšana – Papus audzināja Andu, bet Mamma – Jāni. Es varu tikai nojaust, kam visam cauri bija jāiziet manam brālim, jo Muterītes pedagoģiskās spējas kombinācijā ar nulles toleranci pret jebkuru nepaklausību, bija vienkārši kaut kas baiss. Man pašam to sanāca izbaudīt tikai reizi, kad mani radītāji bija ievērojuši, ka manas krievu valodas zināšanas nekam neder. Es gan sporta nodarbību laikā biju iemācījies brīvi runāt šajā valodā un pat pratu iepīt savā runā pa folkloras elementam, kuru jēgu pilnībā es gan tobrīd vēl neaptvēru. Tur bija kaut ko par “Japānas māti” vai kā tamlīdzīgi. Diemžēl mana rakstītprasme bija zem katras kritikas – skolā katrā diktātā es stabili saņēmu “cāli”. Tāpēc tika pieņemts lēmums, ka Mamma man palīdzēs ar krievu valodu.

Es ar bažām gaidīju brīdi, kad notiks apmācība. Vispār es biju pieradis, ka neviens nebāž degunu manās lietās. Sencim gan bija tāda indeve periodiski – reizi pusgadā vai pat biežāk – okšķerēt manās skolas burtnīcās, un atstāt tās uz mana rakstāmgalda atvērtas lapaspusē, kur bija “2”. Tādās reizēs man parasti viss galds bija noklāts ar šiem maniem “varoņdarbiem”. Es uz to skatījos filozofiski – smaidīdams aizšķīru burtnīcas, pie sevis lādēdams Senci par viņa muļķību. Kāda gan jēga ir tā izdarīties? Tikpat labi varētu atvērt tikai “5”, uz mirkli pieņemot, ka arī tādas atzīmes varēja būt. Tomēr krievu valodā bija divnieku sērija, un senči šim faktam bija pievērsuši uzmanību.

Diktāta mācīšana iesākumā norisinājās normāli. Muterīte diktēja, bet es rakstīju. Tobrīd es jau biju aptvēris, ka krieviem ir nepareizi burti, un tādi uzraksti kā “MOCKBA” vai “PEMOHT” mani vairs nespēja samulsināt. Tomēr bija viena lieta, ko es vēl nebiju apguvis – es nezināju, ka krieviem ir mīkstais “T”, kas izklausās ļoti līdzīgi latviešu mīkstajam “K”. Vispār arī tagad daudzi raksta Puķins, nevis Putins. Man diktātā periodiski atkārtojās vārds “гости”, ko es, saprotams, rakstīju “госки”, jo krievi taču mīkstina līdzskani, ja tam seko patskanis “и”. Bez šīs kļūdas es biju ielaidis vēl kādu duci citu, un Mamma lika man diktātu atkārtot. Nelaimīgā kārtā, uzklausot norādes par manām kļūdām, es atkal biju piemirsis, kā jāraksta “гости”. Manai Mammai piemita nejauka īpašība, ka viņa vienmēr iedomājas, ja kāds neņem vērā viņas teikto atkārtoti, tad tā tiek darīts ar nolūku. Vēl viņa bija ārkārtīgi nepacietīga, un, ieraudzījusi kārtējos “госки”, viņa neizturēja un sāka kliegt uz mani, it kā tā varētu uzlabot manu saprašanu, kas, kā vienmēr, kaut kur kavējās. Pēc šīm divām stresā pavadītajām stundām, man sasāpējās galva, un es, gribēdams iežēlināt Muterīti, saķēru galvu pie deniņiem. Tā bija “vēziska” kļūda no manas puses, jo Mamma iedomājās, ka es aizspiežu ausis, lai man nebūtu vairs viņā jāklausās. Tas Muterīti tā sakaitināja, ka viņa mauca man ar dūri – vai tur galva vai acs. Tajā brīdī es ar acs kaktiņu saskatīju, ka istabā ir ienācis Sencis. Tāpēc es meistarīgi noslīdēju uz grīdas, izdvesdams nopūtu, kādu biju dzirdējis filmā par padomju izlūkiem un gestapo. Skats, iespējams, jau arī bija tāds paskarbs. Labam māksliniekam tas varētu kalpot par iedvesmu gleznai “Jānis Briesmīgais nogalina savu dēlu”. Nu, Sencim tas bija par daudz. Es nekavējoties tiku atbrīvots no apmācībām, un vēlāk – jau aiz slēgtām durvīm – tika nolemts, ka Mamma nekad neko man vairs nemācīs.

Atceros, kā es svētdienas un brīvdienas vienmēr gaidīju ar bažām, jo Mammai bija tāds nelāgs paradums tad sarīkot ģenerāltīrīšanu, jo viss esot “aizaudzis kā Augeja staļļos”. Tad nācās kārtot savu istabu vai kaktu – kas nu kuram toreiz bija. Šajā mani visvairāk tracināja tas, cik viegli relatīvi tīru un normālu telpu Muterīte salīdzinoši īsā laikā spēja pārvērst gatavajā karalaukā. Viņa atbīdīja dīvānus, aiz kuriem bija samesti ābolu kātiņi, revidēja visus plauktus un atvilktnes, kur varbūt bija noglabāta kāda nejauši saplīsuse vāze; vispār viss tika apgriezts ar kājām gaisā, jo Mammai nekas nebija svēts. Vienreiz pat Sencis neizturēja un iesaucās – “Mēs dzīvojam priekš mājas, vai arī māja ir vieta, kur mums dzīvot?”

Tā viņam noteikti nevajadzēja darīt. Lieta tāda, ka šādu tīrīšanu laikā Mamma jau tā visu laiku skaļi šķendējās, bet šādi Senča vārdi bija kā eļļa ugunī. Muterīte tūlīt pārslēdzās un nākamo reģistru, un, ja iepriekš skanēja vien triviālais “kā pie cūkām!”, tad jaunā dziesma bija jau nesalīdzināmi augstākos toņos. Sencim tika norādīts, ka viņš nav pienācīgi atsaucīgs ("bet, kad es saku, tas ir kā skrotis pret sienu!"). Tam sekoja vēl kaut kāda gānīšanās, un beigās draudi, ka viņa mūs atstās, lai mēs paši noslīkstam savos sūdos.

Šādas scēnas, kas diemžēl atkārtojās salīdzinoši bieži, dikti kontrastēja ar to, kā Muterīte runā ar saviem kolēģiem darbā. Izrādījās, ka Mamma mājās un darbā ir kā divi pavisam atšķirīgi cilvēki. Viņai ar kolēģiem parasti nekādi strīdi neveidojās. Es atceros, kā reiz Mammai piezvanīja uz mājām kāds no darba, un viņa krietnu pusstundu burtiski dūdoja pie tālruņa – “Ai, Klāriņ! Cik labi, Klāriņ!”. Vienīgi, kad bija jau nolikta klausule, māte nosēcās – “Ah, tā Klāra, vecā nāve!”

No sākuma Mamma strādāja IV. poliklīnikā, kas atradās mums turpat kaimiņos – Lāčplēša ielā. Cik es saprotu, pa darbu viņai gāja visai lustīgi priekšnieces dēļ. Tā bija tāda drusku padulla krievuška – ātri aizsvilās, bet tikpat spēji arī norima. Par viņu man palicis atmiņā šāds stāsts. Tas risinājās īsi pēc naudas reformas. Priekšniece bija riktīgi satrakojusies, jo kāds viņai, lūk, esot nozadzis 10 rubļus, kas vecajā naudā būtu veseli 100. Dakteriene ļoti “smalkjūtīgi” jau bija paspējuse visus kolēģus nozākāt par zagļiem, bet tad situācija gluži negaidītā veidā atrisinājās. Priekšniecei savajadzējās sevis pēc, un viņa aizskrēja uz tualeti nokārtoties. Papīra nav bijis, un viņa ķēruse halāta kabatā pēc kādas vecas receptes vai vienalga kā – ka tikai būtu ar ko atslaucīties. Paveikuse šo darbību, viņa jau laimīgi rāva ūdeni, bet tajā mirklī pamanīja, ar ko ir atslaucījusies – tas taču bija pazudušais desmitnieks! Meitene bija veikla un apveltīta ar teicamu reakciju. Viņa metās podā un pēdējā mirklī izglāba naudu no aizskalošanas kanalizācijā. Tad viņa starojoša atgriezās savā nodaļā ar slapju un nedaudz brūnu desmitnieku rokās, un paziņoja kolēģiem par laimīgo izglābšanos. Vienīgi, ka piemirsa atvainoties par agrāk izteiktajām aizdomām.

Vispār Muterītei ar krieviem parasti veidojās diezgan labas attiecības. Tas varbūt tāpēc, ka viņas krievu valoda skanēja tā nedaudz dīvaini. Viņa, piemēram, ļoti bieži lietoja vārdiņu “конечно”, ko parasti izrunā “конешно”. Toties Mamma vienmēr uzsvēra “ч”, kas izklausījās savādi. Jā, cita starpā, viena viņas bijusī kolēģe no poliklīnikas bija aizvākusies atpakaļ uz Maskavu, un dažkārt brauca ciemoties uz mūsu vasarnīcu Salaspilī. Diemžēl šo draudzību gluži neviļus nokāva Anda. Viņa aizbrauca nedēļu ciemoties pie dakteres Sidorovas (tā sauca to Mammas draudzeni) uz Maskavu. Viss gāja labi, bet, kad ciemošanās jau tuvojās beigām, Andai tika prasīts, vai tad viņa uz Ļeņina mauzoleju nemaz neies? Mana māsa atbildēja pavisam normāli – kā tas mūsmājās bija pierasts – kāda jēga iet skatīties uz to līķi? Izdzirdot šo, Sidorova seja esot baisi pārvērtusies un viņa pārstājusi ar manu māsu sarunāties. Pēc šā gadījuma arī visa draudzība ar Mammu bija vējā.

Pēc darba poliklīnikā Muterīte īsu brīdi strādāja Veselības Aizsardzības ministrijā. Ilgi gan viņa tur nenoturējās – acīmredzot sava šerpā rakstura dēļ. Viņai bija jāsagatavo un jāiesniedz kaut kāds pārskats ministram. Tajā laikā visi rakstīja ar roku – kompju nebija, pat rakstāmmašīnas bija retums. Ministrs esot atmetis atskaiti atpakaļ, jo tā esot bijuse uz nevienādām lapām. Tiešām, katrs darbinieks bija lietojis tādu papīru, kāds bija viņa rīcībā. Mutere, pārskaitusies par papīra kvalitātes dēļ atpakaļ atmesto darbu, piedāvājās ministram iedāvināt „glancētu papīru ar ko aiziet uz ateju”. Nezinu – vai nu rupjā toņa dēļ, vai arī tāpēc, ka glancēts papīrs tualetē nav nemaz tik labs, bet varbūt abu iemeslu dēļ, bet Mammu palūdza pameklēt darbu citur.

Muterīte pārgāja strādāt uz Infekciju slimnīcu, kas, manuprāt, viņai daudz labāk piedienēja, jo viņa bija lielisks ārsts, bet nekādā gadījumā ne “aparatčiks” – tā kādreiz dēvēja to īpašo ļaužu sugu, kas “prata dzīvot” – t.i., līda pakaļā priekšniecībai.




Salaspils

Well you roll on roads over fresh green grass
For your lorry loads pumping petrol gas

Это не женщина - это трактор” – noteica kaimiņš, kādu brīdi vērojis, kā Muterīte rok zemi mums iedalītajā zemes pleķī Salaspilī. Jā, mūsu entuziasms apdzīvot šo vietu bija vienkārši negants. Senči rāvās vai pušu. Kaimiņa slaveno frāzi es, saprotams, pats neatceros, jo tolaik krieviski vēl nepratu. Pirmās atmiņas par Salaspili man ir gaužām miglainas. Atceros kā mēs ar brāli „palīdzam” Sencim piekraut ķerru ar akmeņiem. Man sagribas „paspīdēt” (bērnībā es bieži izjutu šādu nepieciešamību), un parādīt, cik es esmu stiprs. Paņemu pamatīgu buližņiku un metu, cik man spēka. Trāpu Sencim tieši pa deniņiem mirklī, kad viņš ir noliecies pie ķerras rokturiem. Atmiņā man ir iespiedies šāds kadrs – saule spīd un putni ķērc, bet Sencis savā sarkanrūtainajā kreklā sēž zemē pie ķerras saķēris deniņus un pārdomā dzīvi.

Mūsu vasarnīca atradās kādus 2 km no dzelzceļa stacijas Salaspilī. Mums, knēveļiem, veikt šādu gabalu kājām bija vesels varoņdarbs. Senčiem nebija daudz vieglāk, jo bija jānes smagās somas ar dažnedažādām mantām, kas bija nepieciešamas dzīvošanai laukos. Atceros, ka mēs vienmēr pusceļā atpūtāmies pie liela, pelēka akmens. Tikai reizi braucienam uz Salaspili tika nolīgts taksis – Volga ar „briedīti”. Tā uz šosejas attīstīja aš’ 110 km/h. Tādā ātrumā tā drebēja pa visām šuvēm – likās, ka mēs tūlīt pacelsimies gaisā. Pasakains brauciens.

Pati māja atradās kalna nogāzē. Tedonkulis bija uzprojektējis tiešām lielisku ēku ar lieliem logiem un balkonu gar visu dienvidu sienu. Man patika no gultas vērot Daugavas kreiso krastu, kas gan bija krietni patālu. Uz balkona malas Muterīte puķu kastēs sastādīja kreses. Dažkārt naktī negaisa laikā zibens gaismā sarkanās puķes izskatījās kā liesmas. Es baisi pārbijos no tā skata, jo likās, ka zibens ir iespēris mājā, un tā deg.

Nogāzē mamma izveidoja akmeņdārzu, izmantojot sarkano šūnakmeni, kuru liekas ieguva turpat kaut kur netālu. Akmeņdārzs padevās ļoti skaists – Muterīte sastādīja puķes tā, ka tur visu vasaru kaut kas ziedēja. Apakšā Sencis iekopa mauriņu un izbūvēja mazu baseiniņu. Mēs ar Jāni tur dažkārt peldējāmies. Diemžēl stāvošais ūdens nebija pārāk tīrs, un no tā mums ar brāli matos iemetās kaut kāda sēnīte. Tikt no tās vaļā bija ellīgi grūti, tāpēc peldēšanos mūsu baseiniņā nācās pārtraukt.

Vasarnīcu rajons stiepās aptuveni 2 km garumā. Mūsu māja bija tā tālākajā malā, bet otrā galā bija baznīca, kuru labi varēja saskatīt, jo ceļš (dubulttaciņa) bija taisns kā strīpa. No tā sākās nogāze, kuru aptuveni ik pa simts metriem sadalīja šķērsielas. Vistālāk no mums un vistuvāk baznīcai dzīvoja Zelmeņmārtiņš. Viņš bija viens no labākajiem mūsu čomiem. Laimīgā kārtā nokļūt līdz viņam nebija grūti, jo visi jaunieši vasarnīcu rajonā bija apgādāti ar “Ereliukas” veļļukiem (orļonokiem). Vienīgais izņēmums bija Poļikovs Dauzoņa, kuram bija škoļņiks. Tā arī nesapratu, kāpēc viņam bija tāda iesauka.

Zelmeņmārtiņa māja principiāli atšķīrās no visām citām, jo tur visas durvis bija bīdāmas kā japāņiem, nevis veramas. Kā jau teicu, mums ar Jāni patika tur ciemoties. Zelmeņmārtiņš bija pāris gadus vecāks pa mani un Jāņi, un viņš vienmēr bija noslieci kaut ko izdomāt un darboties. Atceros, ka viņam pirmajam parādījās personīgais fočuks “Smena”, par ko mēs viņu ne mazums apskaudām. Ja Zelmeņmārtiņam acumirklī nebija nekādu praktisku ideju, viņš mēdza izdomāt dažādus stāstus, kas varēja būt atgadījies – ar puikām tā mēdz būt. Mēs ar Jāni bijām ārkārtīgi lētticīgi, un tāpēc ideāla auditorija viņa fantāzijām. Man prātā palicis tikai viens stāsts – kā Zelmeņmārtiņš dziļi mežā atradis stabu, pie kura, acīmredzot, ir bijis sists krustā kāds cilvēks. Par godu stāstniekam jāatzīst, ka viņš nepretendēja uz to, ka ir atradis Jēzus Kristus nāves vietu. Zelmeņmārtiņa versija bija piezemētāka, bet toties interesantāka – stabā esot bijis dziļi iegravēts burts “S”. Nekādus secinājumus atklājējs pats negribēja veikt, bet šādi varētu būt saukts tikai viens cilvēks – Spartaks. Tas pats no gladiatoru sacelšanās laikiem senajā Romā. Tajā laikā ķinī gāja jeņķu filma ar tieši tādu pašu nosaukumu. Mēs ar Jāni ticējām/neticējām, bet vēlāk Zelmeņmārtiņš pats atzinās, ka stāstu izdomājis. Nu, kam negadās! Toties tas likās tik aizraujoši!

Zelmeņmārtiņš Daugavas krastos bija atradis 1. Pasaules Kara laika patronas. Nezinādams, ko ar tām iesākt, viņš bija paveicis dīvainu manipulāciju. Zelmeņmārtiņam bija spēļu šautene-bise, ar uzvelkamiem gaiļiem. Mārtiņš tai izskrūvēja skrūvi, ar ko stobrs turējās pie laides, un pietina to ar izoleni. Tad viņš ar knaiblēm atdarīja stobra galu, kas laikam bija paredzēts pistongu spridzināšanai. Atceros, ka tas bija lielisks skats, kad Zelmeņmārtiņš ievietoja lodi stobrā un strauji nospieda gaili. Lode, saņēmusi triecienu, izlidoja pa stobra galu. Diemžēl gaužām vārgi – tā nolidoja labi ja pusmetru. Vienalga Zelmeņmārtiņš bija ārkārtīgi lepns – ar gandrīz īstu šauteni viņš bija izšāvis pavisam īstu svina lodi.

Vēl tālajā galā netālu no Zelmeņmārtiņa dzīvoja Einārs, kurš daudzus gadus vēlāk kļuva slavens kā latviešu rokenrolu izpildītājs. Blakus viņam, tieši kaimiņos, dzīvoja Regīna, kuras tētiņam piederēja mašīna – mūžu vecs trofejas džips. Tas pārvietojās ar baigo tarkšķi un kūpoņu, bet vienalga bija ievērības cienīga parādība, jo auto tajos laikos praktiski nevienam nebija. Atceros, kā Survillo (man tā palicis atmiņā laimīgā džipa īpašnieka vārds) to krāsoja pirms pārdošanas. Viņš bija piemontējis putekļu sūcējam smidzinātāju. Mūsu kaimiņš, vecais Topecs, gan aizrādīja, ka pirms krāsošanas mašīnu tomēr vajadzētu nomazgāt.

Bet vistuvāk mums dzīvoja Ozerjanka – tas bija tikai divus kalnus, t.i., šķērsielas tālāk no mums. Viņa vasarnīcā varēja iekļūt pa lūku no garāžas, kas bija zem mājas. Mēs tā pieradām iet šo ceļu, ka durvis praktiski pārstājām lietot – pa lūku varēja nokļūt uzreiz Ozeru guļamistabā. Ozerjankas vecākiem svētdienas rītos tas dažkārt nepatika.

Ozerjankam bija vecākais brālis Aivars. Reiz viņš nolēma sacensties, ja nemaldos, ar Poļikovu Dauzoņu, kurš ātrāk nobrauks ar orļonoku pa nogāzi. Te uzreiz jāpasaka, ka bez puikām mūsu vasarnīcu rajonā dzīvoja arī pāris meitenes – Viktorija, Gunta un jau pieminētā Regīna. Viņas nolēma puišu sacensību padarīt interesantāku. Kad tie pilnā špūrē nesās garām, viņas izmeta uz ceļa šiem priekšā pāris malkas pagales. Poļikovs Dauzoņa vēlāk atzinās, ka esot aizvēris acis un vienkārši pārbraucis tām pāri. Aivars nolēma tās apbraukt, bet iedrāzās kūdras kaudzes stūrī, kas bija nobērta turpat pie Zeltiņu (Guntas senču) mājas. Nelaimīgā kārtā kūdrā bija sieksta, kurā tad arī Aivars ieskrēja. Viņš pārlidoja pāri ragiem, bet veļļuka dakša no trieciena pieliecās pie rāmja tā, ka priekšējais ritenis vairs nevarēja pagriezties. Orļonoks pārtenterēja guļošajam Aivaram pāri gandrīz noraujot puisim ausi. Viņš asinīm noplūdis aizvilkās uz mājām, bet mums pārējiem bija ko atcerēties. Labi, ka nekādu baismīgu seku Aivaram no gūtajiem ievainojumiem nebija. Vienīgi, kad Ozerjankas ričuks tika salabots, ar to spēja pabraukt viņš vienīgais – tas kaut kā jocīgi vilka uz sāniem.

Tomēr galvenā izklaide Salaspilī bija peldēšanās Daugavā. Līdz upei gan bija jāiet krietns gabals. No sākuma bija jātiek pāri Jurupītei – tā bija tāda neliela ar kalmēm aizauguse upīte kādus simts metrus no mūsu mājām. Kad gājām tai pāri pa laipu, Jurupītes vidū skaidri varēja saskatīt tanku mīnu. Tā bija kā nosēta ar sīkiem akmentiņiem – mēs puikas, ar kaķenēm mēģināja to sašaut. Kas notiktu, ja tā tiešām detonētu, neviens neiedomājās.

Daugava bija kādu puskilometru tālāk. Pa ceļam iznāca iet garām kādai vasarnīcai, kuras saimniekam aplam nepatika, ka mēs tur staigājam. Viņš reiz bija piesolījis kādam no puikām „pautus izgriezt”, ja mēs neizvēlēsimies citu ceļu. Nu, tas bija par daudz! Tagad, dodoties gar šo māju, vienmēr skanēja pašsacerēta dziesma:
Pautu griezējs staigā dārzā, umplaulā,
Liela muša pimpja galā, umplaulā.
Zooparkā tas ir bijis,
Zilonīti izrūnījis...

Daugavai pie Salaspils bija akmeņaina dolomīta gultne. Pa asajiem akmeņiem bija grūti ieiet ūdenī. Dažkārt mēs tur makšķerējām – ķērās kazragi un grunduļi. Acīmredzot ūdens 60-tajos bija tīrs. Man palikuse atmiņā kāda peldēšanās, kad man iznāca novērot fenomenu, kuru es vēlāk nosaucu par „triku ar peldbiksēm.” Atminos, ka no sākuma es peldējos, un nevarēju saprast, kāpēc krastā stāvošais makšķernieks tik drūmi mani vēro. Pēc tam notupstos kādā bedrē, lai izgrieztu peldbikses. To paveicis, uzstīvēju tās atpakaļ un laimīgs ceļos kājās. Tieši tajā brīdī kāds neredzams spēks norauj man peldbikses līdz ceļgaliem. Pludmalē bija meitenes, un parādīt savus plikumus bija briesmīgs kauns. Es ātri notupstos, un atkal uzvelku peldenes vietā, bet, kad ceļos kājās, tās atkal man nobrūk līdz ceļgaliem. Apjucis atkārtoju šo manevru vēl pāris reižu ar nemainīgiem panākumiem. Tad atkal notupstos, un sāku pētīt šī fenomena cēloņsakarības. Beidzot man pielēca. Man peldbiksēs bija ieķēries makšķerāķis ar krietnu gabalu auklas. Notupies es biju uzkāpis uz auklas tā, ka ceļoties kājās bikses vienmēr tika norautas.

Vēlāk atklājam citu peldēšanās vietu kādu gabalu augstāk pa upi. Mēs vienmēr kopā ar senčiem tur apmetāmies uz milzīga akmens. Tā bija ideāla peldēšanās vieta – dolomīts bija gluds kā betonēts baseina dibens, bet tālāk upes gultne bija it kā pārluzuse, veidojot dabīgu 3-5m dziļu baseinu. Mēs šo vietu nosaucām par Kaiju klubu, jo parasti putni bija mūsu akmeni bagātīgi noķēzījuši ar guano. Muterīte vienmēr dabūja to mazgāt pirms apmešanās. Krastā auga daudz meldru, un Sencis mums ar Jāni no tiem sasēja tādas kā laivas. Kuģot ar tām, saprotams, nevarēja, bet priekš peldēšanās derēja ideāli.

Reiz atbrauca ciemoties Tedonkulis, un viņš, nirstot gar gultnes lūzuma malu, pamanīja aiz kādas siekstas paslēpušos milzīgu zivi – tas bija sams! Tedis bija mednieks, un viņš bija sev izgatavojis arī zemūdens šaujamos – harpūnu. Nākamajās nedēļās Tedis ar to nošāva divus samus. Neatceros, cik lieli tie tieši bija – aptuveni manā augumā. Sama gaļu Tedis sadalīja starp kaimiņiem, un mēs savu daļu ēdām kādas pāris nedēļas. Dīvainā kārtā Omammas gatavotās sama kotletes garšoja visiem.

Vispār zivju bija ārkārtīgi daudz. Bez minētajiem samiem Tedis nošāva arī milzīgus sapalus un līdakas. Runājot par līdakām, atceros, ka mēs, puikas, pavasarī pēc paliem gājām tās ķert peļķēs. Lieta tāda, ka nārstojot līdakas sagāja krastos, bet, kad palu ūdeņi strauji atkāpās, nereti tās palika peļķēs. Mūsu acu priekšā viens vecis ar izceļamo tīkliņu no šauras tērcītes, kas plūda atpakaļ uz Daugavu, ar vienu grābienu dabūju divas milzu līdakas. Savukārt mēs ar saviem mazajiem bērnu spainīšiem izsmēlām vienu peļķi, kur bija „aizķērusies” kāda līdaka. Noķerto zivi ielaidām mūsu baseiniņā pie mājas. Vēlāk rudenī atlaidām to Jurupītē.

Kaut kad burzmu Sencis arī bija nopircis divus šaujamos – sporta loku un gaiseni. Ar loku varēja šaut tikai pieaugušie, jo bija nepieciešams milzīgs spēks, lai to atvilktu. Arī šaut bija jāiet pāri šosejai uz grantskarjeru, lai kādam nejauši netrāpa. Ar gaiseni bija vienkāršāk – mēs pie kompostkaudzes nolikām dēli ar mērķiem, un sacentāmies precizitātē. Vienreiz pēc rikošeta skrots trāpīja Muterei pa pakaļu tā, ka viņa ar degunu ieurbās dobē, kuru bija ravējuse. Izcēlās milzīgs skandāls un šķendēšanās. Vēlāk mēs iemanījāmies ar gaiseni šaut no balkona pa kuģīšiem baseinā. Reiz Sencis nošāva pelēko strazdu no bara, kas uzglūnēja mūsu ķiršiem. To pakāra kokā par biedinājumu citiem. Tas drusku reabilitēja Senci par to “vēzisko” rikošetu.

Tajā laikā man likās, ka Jāņi sadala vasaru divās vienādās daļās. Parasti uz Līgo vakaru ieradās arī mans krusttēvs - Ozolonkulis ar moci. Viņš mēdza mūs pavizināt ar to. Man bija dikti bail no motora – tas briesmīgi rūca. Mutere uz Jāņiem vienmēr darināja kvasu. Reiz tas sanāca riktīgi garšīgs un mēs trīs – mans bračka, Ozerjanka un es sacentāmies, kurš vairāk izdzers. Vēlāk mans krusttēvs mani nesa mājās, jo man bija sasāpējušies galva un vēders. Acīmredzot gluži bezalkoholisks tas kvass nemaz nebija.

Pēdējos gados Salaspilī parādījās HES celtnieki. Tie ar milzīgām kravas mašīnām veda granti no karjera aiz šosejas uz uzbērumu kaut kur aiz baznīcas. Vasarnīcu rajonu pārņēma nolemtības sajūta – to bija paredzēts appludināt. Pagaidām gan nekas tāds vēl nenotika, ja neskaita, ka celtnieki ļoti metodiski un ar apskaužamu neatlaidību rudenī un pa ziemu izlaupīja visas vasarnīcas. Mēs, puikas, gudrojām, kā varētu kaitēt celtniekiem. Reiz apmētājām ekskavatoru ar kukurūzas vālītēm – pateicoties Hruščova lauksaimniecībai, tās mantas mums netrūka. Vēlāk aizvēlām baļķi šķērsām pārī šosejai. Diemžēl sagadījās tā, ka šoferis, kas izrādījās cietējs, bija 14. numurs. Tas bija vienīgais normālais vecis, kurš dažkārt vizināja bērnus savā auto.

Mēs savai smukajai vasarnīcai nozāģējām balkonu un nojumes, uzcēlām to uz treilera, un pārvedām uz jaunu vietu – Lielvārdi. Cita starpā, Lielvārdē mūsu kaimiņiene no rīta, kad ieraudzīja, ka tukšajā zemes gabalā ir parādījusies māja, vārda tiešā nozīmē atsēdās uz zemes. Acīmredzot viņai tas bija pārsteigums. Vēlāk vēl ilgi apkārtnē klīda baumas, ka Opernieku ielā pa vienu nakti ir uzcirsta māja.


Bet mana pēdējā atmiņa par Salaspili ir, ka Tedonkulis ar kuvaldu brucina betonēto mājas pagraba sienu. Beigas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru