2017. gada 17. maijs

Radio Naba nenotikusī intervija

Bērnības dziesma
Es jau agrāk esmu izplatījies par tematu “mana bērnības dziesma” -  man ir grūti izdalīt vienu. Vēlreiz mēģinu ielūkoties savās atmiņās, un tūlīt atskan Čaikovska 1. klavierkoncerta uzvarošie akordi “kā pati dzīve”, tad tos nomaina tādi gabali kā “16 tonnas” un When the Saints Go Marching In, tad Toma Džonsa gārgšana pēc Dilailas mīlestības, un Saimona un Garfunkela dzīvespriecīgais un vitālais “Misis Robinsone”. Īsāk sakot, gatavais ķīselis! Tomēr tā uzmanīgāk ieklausoties sevī, teikšu, ka drīzāk tas bija Raimonds Pauls ar savu “Tumši zilo” dziesmu. Patika jau man gandrīz visas no tā albuma, ko mēs sazin kāpēc dēvējām par “gigantu”, bet tieši “Tumši zilā” liekās tā īstā. Es taču esmu latvietis vulgaris, un šī sentimentālā dziesmiņa vislabāk atbilst šim tipam. Tātad, ja man būtu jāizvēlas viena dziesma no manas bērnības, tad tas būtu šis Maestro opuss.

Sāku rakstīt
Jā, es esmu tik augstprātīgs, ka uzskatu sevi par rakstnieku. Lai gan nē – ir viens precīzāks vārds – blogeris. Rakstnieki izdod grāmatas, un viņiem tas ir amats – profesija. Man tā vairāk ir izklaide – “hōbijs” – kā teiktu Krivāns. Kad tad es īsti sāku savus rakstu darbus? Es ļoti labi atceros mirkli, kad es iedomājos šo fantastisko iespēju. Tas bija 1977. gada jūnijā, nākamajā dienā pēc vidusskolas izlaiduma. Mana apziņa vēl bija alkohola apmiglota, bet tad es pastkastītē atradu Kara Komisariāta pavēsti. Tā mani tā pārbiedēja, ka es metos bēgt pie senčiem uz Lielvārdi. Caurstaigājamā pagalmā, kas savienoja K.Marksa ielu ar Lāčplēša, es pirmo reizi dzīvē aizdomājos par tematu, par ko es gribētu kļūt. Manas domas, zināms, atbilstoši padomijas standartiem bija stingri strukturizētas, t.i., es nejaucu “par ko es vēlētos kļūt?” ar “par ko es varētu kļūt?”. Ievērojot realitāti, kādā valstī mēs tad dzīvojām, tās bija divas gluži atšķirīgas lietas. Uz otro jautājumu tobrīd es atbildi nemeklēju – tā mani neko daudz neinteresēja, jo tāpat zināju, ka būšu viduvējība. Taisīt karjeru padomju sistēmā man likās kaut kā amorāli, cīnīties pret to – tam es jutos par švaku; tātad palika parastais neiesaistīties. Tomēr es vēlējos saprast, par ko gribētu kļūt ideālos apstākļos. Labi apzinoties savu impotenci jebkurā radošā profesijā, rakstniecība man likās vienīgā iespējamā – mazākais teorētiski. Pasmaidīju pie sevis par šo domu, un devos uz vilcienu.

Pirmos rakstu darbus veicu ievērojami vēlāk – kad atgriezos no darba ASV, un man nenāca miegs pa naktīm. Tas bija 1993. gads. Tad arī uzrakstīju pāris gabaliņu – divi no tiem ir saglabājušies un ir atrodami mana bloga sākumā. Tomēr tā pa īstam blogošanai pievērsos tikai 2008. gadā, kad manī dzima “ģeniāla” ideja reizi nedēļā izlozēt trīs dziesmiņas, un tad, atkarībā no tā, kādas atmiņas tās manī izjundī, uzrakstīt īsu atmiņu stāstiņu. Tā tas viss arī sākās. Ja man tagad ir jānosauc viena dziesma, kas man visvairāk asociējas ar to laiku, tad es esmu galīgi sprukās – man tādu bija mazākais tūkstotis. Tomēr starp visiem mūziķiem viens, laikam, man bija tas mīļākais – tas bija Onkulis Toms. Un, ja jau reiz viņš, tad gribu nosaukt dziesmu no Early Years – tolaik es lepojos, ka man ir šī šaiba, kas vienu laiku bija tāds kā retums – biju to izrakstījis no štatiem. Tātad dziesma ir Tom Waits - Had Me a Girl.


Ceļojuma dziesma
Ceļojuma dziesma – kas tas ir par zvēru? Kādreiz pirmais “nopietnais” ceļojums man bija ekskursija uz Brestu. Vēlāk tā man asociējās ar bītlu Lovely Rita. Patiesībā vēl tagad es neesmu brīvs no asociācijām, ka šī dziesma ir rakstīta veroties pa autobusa logu, dodoties tālākā ceļa. Optimisms balsīs, priecīgi satraucošs ritms – tas viss vedina domāt par saulainu rītu, kad tu atstāj ikdienu sev aiz muguras un dodies ceļā. Turklāt saucienu “Rita!” es kļūdas pēc dzirdēju kā “Freedom!”. Jā, ceļošanā tieši Brīvība ir tas labākais. Brīvība, ko tu nevari atļauties katru dienu, bet tajā nedēļā vai pāris, kad cilvēks ceļo, to ir iespējams izbaudīt pilnībā. Tāpēc laikam man tā nepatīk grupu ceļojumi, kad šo brīvības devu tev noēd ceļojumu aģentūra. Tātad dziesma ir The Beatles – Lovely Rita.


Dziesma, ar kuru vēlētos identificēties
Es identificēties? Skan aplam smalki. Jā, ir man tādas dziesmas, un, mainoties laikiem, arī tās mainās. Pirmā man, ko atceros, man bija bītlu Get back. Es daudz neprātoju par to, kas tur tiek dziedāts - man vienkārši patika tās tāds kā piezemēts stiliņš. Turklāt gabals pats man simbolizēja dzīves nepārtrauktību – lai arī kādi mēsli nenāktu pār manu galvu, vienmēr nāks jauna diena, kad šodienas sūdi piemirsīsies. Tā parasti arī notika. Lai arī kādas ziepes es nebūtu savārījis, vakarā es “likos uz paku” un vienmēr aizmigu kā cilvēks ar vistīrāko sirdsapziņu. Gulēju kā susurs, un baudīju krāsainus sapņus. Nākamajā rītā uz vakardienas problēmām nespēju vairs nopietni paskatīties – kur nu vēl par tām satraukties.

Es pie sevis mēdzu dungot Get back, get back, get back to where you once belonged. Ar to es sapratu, ka nevajag ne pēc kā tiekties – labāk vienmēr paliec tāds, kāds tu esi. Vispareizākā vieta pasaulē man likās dīvāns pie loga, kur es varēju netraucēti gulšņāt un lasīt visādas nelietības. Kad apnika, vienkārši vēroju garāmgājējus vai arī nākamā Valsts Prezidenta (VZ) izdarības pretējā nama augšējā stāvā. Tur pastāvīgi visi logi bija vaļā, cilvēki nāca un gāja – īsāk sakot, tur “dzīve sita ar atslēgu” – valdīja īsta bohēma.

Tad es atklāju, ka pasaulē eksistē dzērieni, ar kuriem var apreibināties, un pamazām ar šo lietu sāku arvien vairāk aizrauties. Tad par manu dziesmu kļuva Daktera Huka Makin’ It Natural. Tas lieliski atbilda manam izlaidīgajam dzīvesveidam un paradumiem. And we'll be makin' it natural, but don't you ask me how – šie vārdi man skanēja galvā. Zināms, zāli gan es nepīpēju – un par “spricēšanos” nevarēja būt ne runas. Tomēr absolūti “pofigistisks” noskaņojums man neapšaubāmi piemita.

Vēlāk dzīve sarežģījās, un sanāca ķert kreņķi par dažnedažādām lietām, un attiecīgi mainījās mana dziesma. Tagad manu būtību vislabāk raksturoja Pink Floyd Comfortably Numb, jo šajā gabalā vietu atrada gan baisas priekšnojautas, gan sapņojumi. Viss tas tādam laiskam cilvēkam kāds es biju, likās ārkārtīgi noderīgi, lai spētu ignorēt ikdienu.

Tālāk vēl sliktāk – mani parāva krievos. Tad manas dzīves motīvs panesās tāds drudžains, varbūt pat izmisīgs. Man galvās skanēja Deep Purple Pictures of Home. Unfriendliness chilling my body and screaming out pictures of home. Armijas ikdiena un apkārtējo naidīgums mani nomāca – man gribējās kliegt pēc mājām.

Vēlākos gados man ir grūti iedomāties kādu gabalu, ko es tik ļoti varētu asociēt ar savu eksistenci. Līdz es nonācu ASV, kur man uzradās veselas divas dziesmiņas, ko varēju pārmaiņus pie sevis dungot. Pirmā bija Cat Stevens Hard Headed Woman. Tur tika dziedāts I know many fine feathered friends but their friendliness depends on how you do. Patiesi – man apkārt bija it kā daudz draugu – vienu mirkli pat iedomājos, ka visi cilvēki ir draugi. Līdz es sapratu, ka Amerikā draudzīgums ir izskaitļots, un ļoti atkarīgs no tā, kā tev pašam klājas. Mēdz teikt, ka draugu iepazīst nelaimē. Amerikā es neieteiktu ko tādu pat mēģināt. Otrs motīvs man bija no Pola Saimona - Diamonds on the Soles of Her Shoes. Frāze empty as a pocket bija precīzi par mani.

Tad laiks sāka joņot septiņjūdžu zābakiem, mūzika ir nākusi un gājusi, bet es palieku pie vienas, kas man skan arī šodien. And I wish I was in New Orleans, I can see in my derams. Arm-in-arm down Burgundy, a bottle and my friends and me. Es no dzīves vairs neko negaidu. Baudu to, kas ir atlicis, un pamazām gatavojos ļaunākajam. Tātad dziesma ir Tom Waits –  I wish I was in New Orleans.


Dziesmas manām bērēm
Ne tik sen atlasīju aš veselas 10 tādas. Te ir manu bēru TOP 10:
  1. Colours – Donovan
  2. Most Peculiar Man - Simon & Garfunkel
  3. Eleanor Rigby - The Beatles
  4. People Are Strange - The Doors
  5. That's The Way - Led Zeppelin
  6. Cocaine - Ramblin' Jack Elliott
  7. Ruby Tuesday - The Rolling Stones
  8. If - Pink Floyd
  9. Ripple - Grateful Dead
  10. Wild World - Cat Stevens
Dziesmas, kā redzat, ir atlasītas pietiekoši sērīgas – ar retiem izņēmumiem. Bet kura varētu būt tā īstākā, vienīgā? Gribas priekšroku dot Pateicīgajiem Miroņiem, kas dzied:

There is a road, no simple highway,
Between the dawn and the dark of night,
And if you go no one may follow,
That path is for your steps alone.

Mana mirstamā dziesma ir Grateful Dead – Ripple.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru