2017. gada 7. augusts

Bērnu dārzā

I know many fine feathered friends
(Hard Headed Woman – Cat Stevens)

Visčakarīgākā lieta no rīta ir ģērbšanās, ienīstu to. Pļūtenes un maika – tas vēl nekas. Bet tad seko taļļa ar tiem zeķturiem un vēl pašas zeķes. Riebīgās gumijas un pretīgie knaģi! Ciest nevaru šo bandūru! Kad zeķes beidzot ir kaut kā piespraustas, nāk krekls, kas pats par sevi it kā nekas briesmīgs nav. Vienīgi, ka ir grūti notrāpīt pogas pret atbilstošo caurumu. Bērnu dārzā gan mums ir skaidri apstāstīts, kā tas jādara – lai viena mala nesapogātos augstāk vai zemāk, krekla apakšējie stūri ir jāsaliek viens pret otru, un tad pamazām jāvirzās augšup. Nezinu kāpēc, bet man tas liekas pretdabīgi, un es, spītējot norādēm, sāku ar augšējo pogu, un tad virzos uz leju. Fū, šoreiz, liekas, viss ir veiksmīgi. Šad un tad, zināms, ir sanācis arī kļūdīties, bet tas ir sīkums priekš dieva vaiga salīdzinājumā apziņu, ka esi iestājies par savu taisnību.

Jānis minētās darbības ir paveicis pirms manis, un jau sēž virtuvē un ēd brokastu. Viņš, protams, ir iekārtojies uz lielā beņķa stūrī, kur parasti sēž Papus. Es nekad netieku tur apsēsties, jo Jānis vienmēr ir manīgāks. Tiklīdz Sencis savu pakaļu ir pacēlis, lūk, mans brālis jau ir tur iekārtojies. Vispār tas nav parasts beņķis, to vienlaicīgi var izmantot arī kā lādi – Muterīte tajā glabā mūsu zeķes. Tomēr galvenais, uz tā ir riktīgi ērti sēdēt. Jānis, saprotams, nesēž godīgi kā pieklājas, bet gan pa pusei tup, jo sēdekļa platās malas ļauj ieņemt šādu vaļīgu pozu. Es, lai pierādītu, ka man nerūp, ka viņš bauda visas ar sēdēšanu saistītās priekšrocības un ērtības, uz šaurās taburetes iekārtojos pa turku modei. Apzinos, ka mūsmājās es vienīgais spēju tā nosēdēt, un tas zināmā mērā kompensē manas morālās ciešanas, ka Jānis atkal ir iekārtojies labākajā vietā. Varbūt man šādi ir pat ērtāk nekā viņam – kurš gan to var zināt?

Omamma zilajā trumulī ir jau uzsildījusi mums abiem kafiju un sasmērējusi sviestmaizes. Šķidrumu tasē dēvēt par kafiju var visai nosacīti – tur pārsvarā ir piens, bet plānā kafija maisījumu ir tikai nedaudz iekrāsojusi gaiši brūnu – kā smiltis liedagā. Paēdam brokastu. Virtuvē ienāk Sencis – viņš pa to laiku ir izsmēķējis rīta cigareti vannas istabā. Tagad viņš iesaiņo pārīti sviestmaižu speciālā ovālas formas plastmasas kastītē līdzi ņemšanai, un mēs esam gatavi iešanai.

Seko rīta skarbākais pārbaudījums – ir jāielien adītajās biksēs, bet mugurā jāuzstūķē kažociņš. Kā pēdējā nāk Mammas adītā cipelmice, kas nejauki “kož”. Tikko tā ir uzvilkta, man uzreiz nežēlīgi sāk niezēt galva un gribas kasīties. Brālis protestē, ka viņam ausis cepurē atspraudušās ačgārni. Jā, dzirdes orgānu ārējā, redzamā daļa mums ar brāli ir padevusies visai ražena, un tāpēc ir grūti pārvaldāma. Omamma atgriež Jānim ausis izejas stāvoklī un profilaktiski pārbauda arī mani. Protams, arī man viena auss ir aizlocījusies. Tikai man tās ir tik mīkstas, ka neesmu sajutis nemazāko neērtību.

Fū! – beidzot ģērbšanās ir galā, un mēs izejam uz ielas. Ir tik patīkami ieelpot vēso gaisu, jo iekšā bija nenormāli karsts. Sencis liek mums ar brāli sadoties rokās, pats paņem Jāni pie brīvās, un mēs sākam virzīties. Vēl ir gluži mella tumsa. Klusējot sasniedzam pirmo ielu ar tramvajiem – Suvorova, tagadējo Čakmarijas. No šīm grabošajām sarkandzeltenajām dzelzs kastēm man ir dikti bail. Sencis uz stūra nopērk avīzes, tad mēs šķērsojam bīstamo ielu un tūlīt pat nonākam pie otras tādas pašas – tā ir Kr. Barona. Laimīgi tikuši pāri arī tai, varam iet drusku brīvāk. Pēc pāris kvartāliem pa nepatīkami tumšām ielām esam sasnieguši Ļeņina (Brīvības) ielu. Tur uz stūra ir tabakas kiosks. Sencis apstājas, lai nopirktu papirosus. Es ar baudu ieelpoju tabakas saldeni rūgteno smārdu, kas plūst no tirgotavas. Manī nostiprinās pārliecība, ka arī es dienās smēķēšu – tāpat kā Papus.

Nostājamies aiz trolejbusu pieturas un pacietīgi gaidām mazo, zaļo rafiņu, kas ved bērnus uz dārziņu. Kad tas ir klāt, Sencis var doties savās gaitās, bet mēs sasēžamies cietajos sēdekļos un braucam. Vēroju, kā ar dīvaina stieņa palīdzību atdarās durvis, bērni iekāpj, tad durvis atkal aizdarās, un mēs čunčinām tālāk. Mūsu galamērķis ir kaut kur pie Biķernieku meža.

Dārziņš ir izvietojies divi mūra mājās, kas novietotas ieslīpi viena iepretī otrai. Aiz šīm ēkām plešas pagalms ar pāris nojumēm un koka sētu apkārt visai teritorijai. Turpat blakus atrodas pudurītis nesen kā uzceltu dzīvojamo māju un skola krievu bērniem. No viņiem ir jāuzmanās, jo krieveļi mēdz mūs, bērndārzniekus, apmētāt ar akmeņiem. Nesen manam brālim pārsita galvu, un senči bija dikti pārbijušies, kad ieraudzīja Jāni ar vienlaidus nobindētu galvu kā mūmijai.


Dārziņa pirmajā stāvā atrodas t.s. “silīte”, kas ir domāta sīkajiem. Mēs, lielie, kāpjam uz otro stāvu, kur mums ir jāpārģērbjas. Mums katram ir savs skapītis, un, lai mēs tos nesajauktu, uz to durtiņām ir dažādi attēli. Manējām ir zaļa laiva uz ūdens. Es dikti ar to lepojos – man tā bilde patīk. Noģērbju neērtās ielas drēbes, uzvelku šortus, bet kājās apaunu sandales. Diena var sākties.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru