2017. gada 29. decembris

Vadi

Nesen man gadījās aizklīst uz peldbaseinu, un pēc peldes iegāju saunā. Tur kāda māmiņa bija atvedusi savu mazo dēlēnu izsildīties pirtī. Mazajam saunā galīgi nepatika – karsts, nav gaisa. Kad māmiņa gribēja jaunieti (ap 4 gadi) otrreiz ievilināt pirtī, puika apbrīnojami skaidri noformulēja savu viedokli: “Negribu iet tur, gribu iet citur!” Jā, precīzāk nepateiksi. Pat pārņēma zināma skaudība. Man it kā piemītot loģiskā domāšana, ko apstiprina neskaitāmi testi, kuriem es sevi “aiz nav ko darīt” laiku pa laikam pakļauju. Tomēr ļoti reti sanāk tā, ka es precīzi zinu, ko vēlos. Biežāk es maldos starp dažādām alternatīvām, un nespēju izšķirties, kā tieši rīkoties.

Lai man būtu vieglāk izšķirties par kaut ko, es pat esmu izdomājis spēli, kā to noteikt. Tā ir gaužām vienkārša. Ja nezinu, kura no divi alternatīvām ir piemērotākā, metu gaisā monētu. Ja pēc izlozes jūtos laimīgs un atvieglots par nejaušo izvēli, tad viss ir kārtībā. Ja tieši pretēji, tad es bez mazākās vilcināšanās ņemu otru alternatīvu.

Šādi izpildīties gan var tikai tad, ja ir atlikuši tikai divi varianti. Diemžēl dzīve ir stipri sarežģītāka, un dažkārt paiet labs laiciņš, līdz saproti, kas ir laimes kritērijs, kādas ir alternatīvas un beigās – kā tieši rīkoties. Trakākais ir tas, ka ne vienmēr šāda “zinātniska” pieeja atmaksājas vai vainagojas panākumiem. It kā tu dari visu “po-fenšuju”, bet gaidītā rezultāta tomēr nav. Uz intuīcijas balstīts lēmums nereti ir viedāks. Laikam jau iekšējā balss ir vienīgā, kas zina saskatīt, kādā tālumā laime mīt, ja mīt. Loģiskā domāšana spēj sniegt tikai mierinājumu – es darīju visu, kas bija manos spēkos.

Mjā. Uzrakstījušās pāris rindkopu kaut kādas “herņas”, bet es nesaprotu kāpēc. Izskatās pēc ievada kaut kādam filozofiskam apcerējumam par cilvēka iracionālo dabu. Patiesībā es biju nosēdies, lai palauzītu smadzeni par mobilajām tehnoloģijām. Cik gan tas ir labi, ka tādas ir izgudrotas un cik muļķīgi, ka tieši šodien man kārtējo reizi ir izbeidzies mobilais internets debilajā telefonā. Varētu jau padomāt, ka tas nekas īpašs nav, jo drīz būs jauns mēnesis, kad saņemšu nākamo porciju laimes no LMT. Es sadrūvējos tāpēc, ka priekšā Jaungada sagaidīšana. Būs tak jāiet ciemā, kur visi sadalīsies grupiņās, lai izpļāpātos, un es, dabīgi, palikšu viens. Tādos brīžos “internāts” tālrunī ir vienīgais glābiņš no garlaicības.

Jā, tieši tālrunī, jo prasīt namatēvam, kāda ir wifi parole, būtu nepieklājīgi. Tikpat slikti būtu izvilkt planšeti un sākt lietot to. Mobilais “internāts” tajā, zināma lieta, ir neierobežots, bet šādas izdarības nevajadzīgi piesaistītu pārējo viesu uzmanību. Vispār jau glūnēšana tālrunī arī nekas labs nav, bet tas tomēr nav tik “vipijušči” kā planšete.

Bet, ja tā labi padomā, pavisam nesen taču nebija ne debilo telefonu, ne planšešu (planšetu? – kā ir pareizi?), ne portatīvo datoru. Par internetu un sociālajiem tīkliem nemaz nerunājot. Ja gribēji kaut ko paveikt ar datoru, bija jāvelkas uz darbu. Tad arī es sāku sapņot par to, ka man mājās varētu būt dators, un man nebūtu katru reizi jāvelkas uz šepti, lai uzstročītu kādu vēstuli vai vienkārši darītu savu darbu. Tad 90tajos man uzradās pirmais portatīvais dators, bet tas bija tik nātns, ka pat īsti atcerēties negribas. Ekrāns bija melnbalts, un es pat nezināju, kādā krāsā ir ļauno uniformas Wolfenstein spēlē. Tomēr drīz man šeptē piešķīra jaunu darba rīku – tas bija ThinkPad 755 – kā šodien atceros. Tad gan es biju “starā”! Verķis bija smalki smalkais. Vislabāk es to varēju novērtēt, kad nejauši iegāzu tajā glāzi sarkanvīna. Mikroshēmas dega dīvaini čūkstēdamas. Man bija jāizmanto visi man pieejamie blati, lai to verķi salabotu bez smagiem mantiskiem zaudējumiem. Nācās piekukuļot “skrūvgriezi”, t.i., remonta speciālistu.

Tomēr klēpjdatoram bija viens būtisks trūkums – lai pieslēgtos datortīklam, vienalga bija jāiet uz darbu. Bet dzīvē nekas nestāv uz vietas. Drīz man izdevās iedarbināt datora modemu. Tajā mirklī, kad es, salīcis istabas kaktā (telefona vads tālu nesniedzās), veiksmīgi iezvanījos šeptes datortīklā, man bija sajūta, ka iesoļoju jaunā, diženā laikmetā. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, otrreiz mani tik spilgtas sajūtas pārņēma tikai pēc vairākiem gadiem, kad pirmo reizi izdevās pieslēgties wifi tīklam. Tad mēs jau bijām pārvākušies uz Mežaparku. Es sēdēju ārā uz terases; ar māju mani nesaistīja neviens vads, bet es biju “gaisā”, t.i., internetā. Tobrīd Tīmeklis jau bija salīdzinoši plaši pieejama lieta. Jā, atceros, kā mani toreiz pārņēma eiforijai līdzīga sajūta.

Pilnai laimei, protams, vajadzēja debilo tālruni. Iesākumā man pie tāda nekādi neizdevās tikt. Šepte man piešķīra peidžeri, bet man tas nepatika, jo tā bija ļoti nepilnīga ierīce. Atsūta tev ziņu kāds anonīms abonements, un tu pat nezini, kā atbildēt. Reiz, piemēram, saņemu šādu ziņu: “Esmu viena mājās, biju vannā un gaidu tevi.” Iedomājos, ka kaut kur šajā pilsētā, “kur tik daudz ļaužu ganās”, kāda meitene gaida, bet man nav ne mazākā priekšstata, kas viņa ir un kur viņu meklēt. Drošības labad pusdienas laikā aizslāju uz mājām pie sievas.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru