2018. gada 4. marts

Viesnīca


Saule spīd spoži, spoži, kastaņiem, kas, liekas, aug visur un vienlaidus, tikko izplaukušas lapas, un Mamma cienā mani un brāli ar visādiem gardumiem brokastīs. Galda vietā izmantojam neticami plato palodzi, bet kafiju Mamma vāra stikla burkā ar spirāli. Es pētu telpu, kurā mēs esam apmetušies, un mēģinu iztēloties, vai es spētu šādā dzīvot. No vienas puses tā ir kā pati pilnība. Pašiem sava duša un tualete. Istabā no pirmā acu uzmetiena liekas ir viss dzīvei nepieciešamais. Un tik jauka palodze! No otras puses – tu jūti, ka kaut kā pietrūkst, bet es uzreiz nespēju saprast, kas tieši. Jā, pareizi! Dzīve nav tikai gulēšana un mazgāšanās. Kur es pildītu savus mājas darbus, kur būtu mans grāmatplaukts? Par tādām lietām nav padomāts.

Tādas ir manas pirmās atmiņas par tādu jocīgu iestādījumu kā viesnīca. Toreiz braucām ekskursijā uz Brestu, un man bija kādi 8 gadi. Ilgi šī bija mana vienīgā saskare ar viesnīcu institūciju. Nākamā nopietnākā bija, izlasot Artura Heilija šāda nosaukuma grāmatu. 80to sākumā Rīgā uz mirkli bija pieejamas grāmatas angļu valodā, un šī bija viena no pirmajām, kuru sanāca izlasīt sev šai salīdzinoši svešajā valodā. Man tā nenormāli patika, kopā ar virkni citiem šā autora darbiem. Jā, viesnīcu (tāpat kā daudzus citus tematus) Heilijs prata atklāt neticami interesanti un saistoši.

Iepazīšanās ar viesnīcu kā luksusa iestādi man bija čum vēlāk – kad es jau sāku strādāt IBM 90tajos. Pirmā bija slavenā vieta, kur 70tajos tika parakstīta t.s. Helsinku konferences Nobeiguma akts. Man, kā jau no padomijas nākušam, šī viesnīca likās kā pasaules brīnums. Visas tās marmora flīzes, nužņiks apgādāts ar tālruni, mūziku vari klausīties arī vannā, utt. Tomēr visvairāk mani pārsteidza rakstāmie, kurus jau biju paradis paņemt sev par piemiņu, pareizāk sakot, fenderēt. Somiem pildspalvas bija no kartona. Klāt bija pierakstīts, ka tās ir izgatavotas no otrreiz pārstrādāta papīra, lai taupītu pasaules mežus. Tas Somijā, kur mežu ir vairāk nekā saprašanas! Jā, ar cik vienkāršiem paņēmieniem somi prot modināt cieņu pret sevi – toreiz es padomāju.

Ar laiku viesnīcas sāka mani kaitināt. Īpaši luksīgās – tādas kā Radisson, piemēram. Iesākumā mani sāka aizskart, cik vienkārši viesnīcnieki prot mani aprēķināt un ievietot noteiktā standartā. Viņi skaidri zina, kādā gultā man patīk gulēt, kādai jābūt televīzijai, vannas istabai, brokastīm. Pat kā es vēlētos relaksēties – minibārs, sauna vai peldbaseins – viņiem nav noslēpums. Man vienmēr ir licies, ka esmu savā ziņā unikāls, viedokļu meinstrīmam grūti pakļaujams indivīds, bet te – kur vien bāzies, visi zina, ko es vēlos. Aizvainojoši.

Tad man iepatikās dzīvoties pa lētiem hosteļiem, kuri nereti bija iebūvēti interesantās, senās ēkās. Īpaši palicis atmiņā auto ceļojums pa Andalūziju. Kādās vietās tikai neiznāca toreiz pabūt! Gaisa dārzi, krāsainas flīzes, ēdamtelpa uz jumta. Katra vieta pa savam skaista, ar savu raksturu. Protams, dažkārt nācās saskarties ar zināmām neērtībām, bet tas ir sīkums pret Dieva vaigu, salīdzinājumā ar to, ko tu saņem pretī. Un nevienu mirkli neliekas, ka tu esi tas vidēji aprēķinātais viesis savā krātiņā.

Nezinu, kāpēc man pēkšņi uznāca vēlme izplatīties par šo tematu. Laikam jau tāpēc, ka patlaban atrodos viesnīcā, un mani nomoka bezmiegs. Šī viesnīca nav ne bezdvēselisks monstrs, ne kādas senas ēkas jaunā dzīve. Vienkārši salīdzinoši veca bavāriešu vieta, ne bez savām īpatnībām. Ingrīdu tās spēj novest “līdz rociņai”. Šeit, piemēram, vannas istaba ir vienā galā, bet nužņiks numura pretējā stūrī, kur normāls cilvēks drīzāk sagaidītu sienas skapi vai ko tādu. Ingrīdai tas liekas teju vai pasaules gals. Es atkal salīdzinu to ar kādu vietu Šveicē, kur duškabīne bija izbūvēta gultas galā, bet nokārtoties bija jādodas koplietošanas telpās gaitenī. Jā, šis ir trešais tips – veca viesnīcas ēka, ko salīdzinoši nesen ir pārbūvējuši mūsdienu prasībām. Nu, ko lai saka? Tā var būt.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru